Zudušo laiku meklējot

Zinaīda noklikšķināja peles labo taustiņu. Šo triku viņai bija iemācījusi meita – tā varēja fotogrāfiju pa taisno pārvilkt uz foruma mapīti, kur administrators to vēlāk ielika galvenajā lapā. Tikai uz vienu dienu, vēlāk to nomainīja nākamais izšuvums, taču vienu dienu viņas mākslas darbs gozēsies slavas saulē. Bildei vajadzēja parakstu. Viņa brīdi padomāja, tad ierakstīja: “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Marsels.” Protams, bija maza cerība, ka citi krustdūrienu foruma dalībnieki uztvers alūziju par Marsela Prusta romānu ciklu un tā saistību ar viņas runcīti Marselu, taču Zinaīda nolēma atļauties šo nelielo vājību. Klusībā viņa cerēja, ka to sapratīs Arnolds, kuram arī patika lasīt grāmatas, bet kas lai to zina.

Pēdējais klikšķis un – gatavs! Zinaīda satraukti nopūtās. Pirmo reizi viņa bija uzdrošinājusies ielikt savu izšuvumu forumā.

Nākamajā rītā viņa pamodās septiņos un, joprojām nedaudz satraukta, devās uz www.kdūriens.lv. Administrators arī acīmredzot cēlās agri, jo te nu tas bija – pašā pirmajā lapā – viņas darinājums. Marsels visā savā kaķa skaistumā, izšūts ar divdesmit divu krāsu mulinē diegiem sēdēja uz paklājiņa ar sarkano eglītes zvaigznīti virs galvas un lūkojās pasaulē ar smaragdzaļajām acīm.

Zinaīda gandrīz notrausa asaru, taču sentimentam nebija laika – šorīt agri jāpošas uz bibliotēku, kurā bija paredzēta lekcija par Eiropas fondu apguvi reģionā.

Lekcija bija interesanta, un Zinaīda centās atbalstīt lektoru, kā varēdama, taču viņas domas kavējās pie foruma. Par laimi, lasījums beidzās pietiekami ātri, un viņa, atviegloti uzelpojusi, ieslēdza savu viedtālruni (meitas dāvana). Protams, būtu labāk apskatīties attēlu lielajā ekrānā, taču visus datorus šobrīd bija aizņēmuši apmeklētāji. Viņa uzklikšķināja uz kdūriens.lv saites. Pieci īkšķīši – jeb, kā tagad saka, laiki. No Zanda, Inita63, Samanta, Džīga un Trusīccc. Zinaīdas sirdī iedūrās adata – no Arnolda nekā. Bet viņi pagājošonedēļ bija tik kaislīgi apsprieduši Artemīda77 Lāčplēša izšuvumu – un tur jau runa aizgāja arī par grāmatām…

Zinaīda vēlreiz ielūkojās telefonā. Blakus feisbuka zīmītei mirdzēja mazs sarkans punktiņš – meita bija izskaidrojusi, ka tas nozīmē jaunu ziņu. Zinaīda īsti nesaprata visa tā feisbuka jēgu, taču Vilis uzstāja – un tā kā dēls bija Anglijā un gandrīz katru otru dienu tur ievietoja jaunas mazdēla bildēs – viņa reizēm ieskatījās šajā lapā.

Zinaīda uzklikšķināja uz zilā kvadrātiņa.

“Zudušo laiku meklējot – ilgas pēc komunisma,” skanēja ieraksta nosaukums – klāt pielikts viņas vārds un izšuvums ar Marselu. To bija ievietojusi kāda Zane Dubra-Kļaviņa, kuru pēc fotogrāfijas Zinaīda atpazina kā Trusīccc.

Ilgas pēc komunisma? Zinaīda noraustīja plecus. Nudien jocīga ideja. Kāds tam sakars ar Marselu? Par laimi, viņai nebija daudz laika domāt tālāk, jo viens no bibliotēkas lasītājiem palūdza sameklēt jaunāko Kornēlijas Apšukrūmas dzejoļu krājumu.

Tikusi galā ar šo uzdevumu, Zinaīda gribēja vēlreiz apskatīties kdūriens.lv, taču atkal pamanīja sarkano punktiņu pie “F” zīmes. Varbūt Vilis ielicis Matīsiņa bildes? Ziņkāres vadīta, viņa atvēra svešādo saiti. Lapas apakšā parādījās cipars “105”. Ko tas varēja nozīmēt? Kā meita bija mācījusi, Zinaīda uzklikšķināja uz aplīša ar ugunīgo skaitli.

Komunistu mauka, dedz ellē, pretīgā kremļpakaļas laizītāja.

Tajā bildē taču ir svastika, ne? Tam kaķim uz purna. Svastika un sarkanā zvaigzne. Zinočka reāli izbēgusi no trakomājas.

Sūkā Putina pipeli, cūka.

TĀDIEM cilvēkiem,,, kā ZINAAĪDA nav veitas mūsu sabedrība, viņi ir ATKRITUMI un ir pelnījuši vietu CIETUM”A,,,,par visu to GENOCĪDU, kas nodarīts mūsu TAUTAI gadsimtu garumā. nāvi ZINAĪDAI, viņas MARKSSelam un MARKSSismamm… Lai uzdur to cūku uz MIETA,,, un vienreiz tauta zina, kas ir viņas SLEPKAVS. Pietiek ciest verdzībā visu šos gadus,, mums ir jāceļās NO JAUNA un jārada JAUNAPASAULE.

Zinočka, es tevi uzvilkšu uz savas desas. Vladmirs Iljičs.

Beidziet dirst, Zina ir forša. Es viņu ņemu ānī katru vakaru.

“Atvainojiet, kur ir labierīcības?”

Zina kā sapnī novērsās no telefona.

“Tur, uz priekšu un pa kreisi.”

Joprojām sapnī viņa vēlreiz pievērsās tālrunim. Zinaīda īsti nesaprata, kā feisbuks darbojas un vēlreiz aizgāja uz kdūriens.lv. Viņas Marsela bilde tur joprojām bija, pirmajā lapā, taču tikai tagad viņa pamanīja, ka nosaukums ir “Zudušo laiku meklējot. Mans lepnums Markssels.” Acīmredzot nakts melnumā viņa bija pārrakstījusies. Un, jā – eglītes zvaigzne viņam virs galvas nodevīgi atgādināja sarkano zvaigzni. Bet kuram tas vispār varēja ienākt prātā?!…Viņa zibenīgi uzspieda bildei un… izrādās, tā jau vairs nebija mapītē, bet gan izšuvēju galvenajā lapā. Kā lai tagad nomaina parakstu? Zinaīda drudžaini uzspieda feisbuka zīmītei. Nu jau pie bultiņas rēgojās skaitlis “1073”.

Es atceros Zinaīdu, kad viņa vēl strādāja čekā. Viņa bija tā, kas izsūtīja manus vecākus uz Sibīriju.

Zina – vecā padauza.

Ierosinu visiem atrast to nodevēju un viņu kolektīvi izvarot – lai zina, kā izvarot mūsu dvēseles.

Tu esi muļķis, viņai tas patiks, vecā peža to vien gaida… labāk sadedzināt viņu dzīvu.

Es zinu, kur viņa strādā. Viņa ir bibliotekāre Žalvē. Ierosinu visiem Žalves iedzīvotājiem šodien pulkstens vienpadsmitos pulcēties pie bibliotēkas, lai pieņemtu mērus. ČeGevarazzzz Hastalasangre )_(***.

Zinaīdas pieri pārklāja auksti sviedri. Kā viņi varēja zināt, ka viņa šeit strādā? Tātad rakstītājs bija kāds pazīstams cilvēks. Un pulkstens bija bez piecām minūtēm vienpadsmit.

Viņa palūkojās pa logu. Ārā smidzināja sīks lietus, taču bija pavasaris un gaisma labi ļāva saskatīt pie bibliotēkas sapulcējušos cilvēkus. Pūļa pašā priekšā viņa pamanīja… Arnoldu. Taču tas nebija ļaunākais. Ļaunākais bija tas, ka viņa rokās bija Marsels.

“Arnold… tu…” Zinaīda tikai spēja nočukstēt.

Arnolds arī bija pamanījis viņu aiz loga un iznāca pūļa priekšā. Vienā rokā viņam bija Marsels, otrā – benzīna kanna. Blakus Arnoldam stāvēja sieviete, kurā Zinaīda atpazina Zani Dubru-Kļaviņu aka Trusīccc ar šķiltavām rokās.

“Nu, ko, sarkanā padauza? Tas ir tas, ko tu gribēji?”

Alternatīvās beigas

Ceha administrators man neļāva publicēt šīs beigas, jo laimīgas beigas neiederas ceha stilā, bet, tā kā viņš aizdzērās, tad es tās ātri ielieku.

Neviens tā arī nesapulcējās pie Žalves bibliotēkas, tā bija tikai tukša klaigāšana tīmeklī un pēc pulkstens pieciem, kad ofisu darbalaiki beidzās, kņada internetā norima. Zinaīda nemācēja izlasīt visus komentārus, viņa iedzēra nedaudz Šarlotes (Marselam iedeva baldrjāņus) pirms miega un gāja gulēt. Nākamajā dienā sākās jauns skandāls – par deputātu, kurš pavedis savu palīgu Nacionālajā Bibliotēkā, – un visi aizmirsa par Zinaīdu. Marsels nodzīvoja piecpadsmit gadus, kaķim ļoti ilgu mūžu, un Zinaīda ar Arnoldu pēc diviem gadiem apprecējās.

11 Replies to “Zudušo laiku meklējot”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *