Zudusī apātija Burkhartā: Stellatslēga

Joakims sēdēja uz lieveņa kāpnēm un savā nodabā spēlējās ar stellatslēgu. Tā riņķīša grozīšana viņam šķita fascinējoša – ar mazu piepūli var panākt, ka stingrais metāla klucis iegūst nepieciešamo atstatumu. Vispirms viņš atslēgā iespieda savu pirkstu, pēc tam mēli, bet vēl pirms paspēja pazibēt doma par citu ķermeņa daļu ieklemmēšanu, viņu uzrunāja Gotlībs. “Skaista stellatslēga, Joakim. Tā ir tava?”

Joakims varbūt nebija spožākā spuldzīte lustrā, staltākā priede kāpās vai gudrs, taču pat viņš saprata, ka Gotlībam stellatslēga bija pilnīgi vienalga, un būsim atklāti – kāpēc lai vispār kāds komplimentētu tavu stellatslēgu?

– Mhm, aha. Ko gribi?
– Es gribu iepazīt tavu stellatslēgu.
– Tā nemaz nav mana stellatslēga.
– Bet tomēr tev patīk tā stellatslēga, vai ne?
– Kāpēc mēs runājam par stellatslēgu?
– Runa nav par stellatslēgu, Joakim, es vienkārši gribu ar tevi parunāties.
– Es stellatslēgā iespiedu mēli un domāju tajā iespiest pimpi!

Uzklausījis šo plānu, Gotlībs iekšēji nedaudz nomira, bet ārēji pamāja ar galvu un novilka saprotošu “aha”. Tā, it kā dzirdētais nebūtu nekas neparasts. Viņā norisinājās iekšējā cīņa. No vienas puses Gotlībs vēlējās palīdzēt brālim un padarīt viņa eksistenci jēgpilnāku, taču no otras viņš dziļi sirdī saprata, ka tam nav potenciāla un katra Joakima minūte šādā eksistences formā ir ciešanas.

Tomēr vienu lietu viņš līdz galam nespēja – nogalināt.

— —

Ārā pūta negants vējš un vilka uz vētru. Man ļoti patīk šādi laikapstākļi, jo māja rada drošības sajūtu. Vienalga, kas notiek ārā, tu esi savā drošības saliņā. Tomēr tumšās debesis un vēja radītā klaboņa visapkārt nebija ne uz pusi tik atmosfēriska, kā skats, ko varēju novērot paralēli – Gotlībs sēdēja uz dīvāna un ļoti cītīgi pētīja visparastāko naglu, savukārt Joakims steigšus ar stīvām kājām un viegli ieliecies uz priekšu aizskrēja uz savu istabu. Stellatslēga mētājās uz lieveņa.

Ja nu gadījumā esi palaidis garām iepriekšējās četras vai piecas daļas, tad vari atgūt iekavēto kaut kur šeit.