Zudusī apātija Burkhartā: Personības raksturojums

Pirms sāku savu stāstu, man bija šis tās jāprecizē ar savu klausītāju. Auditorija nebija tā spožākā, taču tas nedod man tiesības haltūrēt, ja jau reiz esmu iesācis.

Es: Tātad tu, Kaspar, apgalvo, ka lasi Cehu. Vai tu esi pazīstams ar Dzerbudismu? 

Kaspars: Nu, kā to ņem… Nu… Tu kaut ko konkrētu?

Man bija skaidrs, ka Kaspars ir starp tiem lasītājiem, kuri, ieraugot pāris izvērstas rindkopas, nobīstas no teksta un pasludina to par neizdevušos. Viņu galvenokārt interesē bildītes.

Nespēja sagremot garāku literatūru Kasparam nav attīstījusi spēju virspusēji atbildēt uz jautājumiem, nezinot atbildi. Šajā brīdī manā priekšā bija cilvēks, kurš vienlaicīgi darīja divas lietas: nesakarīgi murmināja un kautrējās pateikt “nē, man nav ne jausmas par ko tu runā.”

Es: Redzi, Dzerbudismā reiz tika iekļauta atziņa, kas palīdzēs tev labāk izprast arī tālāko stāstu. Citējot autoru Zemnieku, “Cilvēki ir jāmīl, bet pidari un maukas – nē.” Mums visiem ir cilvēki, kuri no sirds nepatīk. Tāpat kā ir subjekti, kuriem no sirds nepatīc tu. Šie ļaudis vēl tev sliktu – viņi vēlas redzēt tevi ciešam. Tu varbūt aptuveni nojaut, ko tu ienīsti, taču tev nav ne mazākās nojausmas, kas ienīst tevi.

Kaspars: Tu vēlies sacīt, ka es esmu pidars? 

Es: … vai arī mauka. Taču jā. Ir cilvēki, kuri tevi par tādu uzskata.

Kaspars: Bet es nevienam neko tādu neesmu nodarījis. 

Es agrāk uzskatīju, ka naids ir līdzīgs mīlestībai. Iespējams, pat viens un tas pats. Tu bieži nesaproti no kurienes tas nāk un uz kurieni aizvedīs. Tu nesaproti, kāpēc tas tevi ir piemeklējis un kā no tā tikt vaļā. Tāpat tu reizēm nesaproti, kāpēc kāds subjekts ienīst tevi. Un mīlestība pastāv arī ģimenē.

Es: Pietiek jau ar to, ka tu esi.

— —

Es biju svaigi sācis strādāt jaunatklātajā Rīgas stikla rūpnīcā “Sarkandaugava”. Ražojām visu ko – glāzes, logu stiklus, mozaīkas, taču es specializējos uz medicīnas trauku izgatavošanu. Darbs bija labs un man izdevās nopelnīt atlikušo naudu studijām Rietumeiropā. Tas bija deviņpadsmitā gadsimta priekšpēdējais gadu desmits.

Mani aizrāva medicīna un rakstīšana, taču jau tad man bija pilnīga pārliecība, ka vismaz vēl dažus tuvākos gadu simtus rakstnieki tiks novērtēti tikai pēc savas nāves, tāpēc es pat necentos. Dzirdēju, ka tolaik paralēli Pumpurs aktīvi skribelēja savu sacerējumu. Es izlēmu, ka iegūšu īstu darbu un pekstiņu drukāšanu atstāšu hobija līmenim. Taču medicīnā gan es saskatīju potenciālu. Gadsimta sākumā bija definēta psihiatrija, taču jau tā beigās savu uzrāvienu uzsāka psiholoģija. Tomēr kaut kur muguras smadzenēs man bija nojauta, ka abas aizraušanās izdosies apvienot.

Tolaik biju ļoti satraucies par dzīvesvietas maiņu, tāpēc ļāvos notikumu plūsmai. Caur draugu draugiem un viņu paziņām Rietumeiropā biju atradis īslaicīgu patveršanās vietu – kādu palielu māju, kurā trīs paaudzēs dzīvoja inteliģenta ģimene.

Sākotnēji uztraucos, ka jutīšos lieks un dzīvošu ļoti neveiklā stāvoklī, taču mierināju sevi, ka tas ir tikai pagaidu variants. Galu galā sevis mierināšanai un dažādu scenāriju izspēlēšanai man bija daudz laika – brauciens ar kuģi un vilcienu līdz nepieciešamajai Šveices pilsētai ilga teju nedēļu.

Durvis man atvēra, šķiet, ģimenes vecākais. Sirms vīrs ar labi koptu bārdu un uz kreiso pusi saķēmmētiem matiem, kas bija atkāpušies tieši tik daudz, lai atsegtu norūpētas pieres grumbas.

“Sveicināts, tu laikam esi Mārcis. Prieks, ka esi ieradies. Mani sauc Augusts.”

2. daļas beigas

> Lasīt 1. daļu
Nākamā – nākamās otrdienas vakarā

Apātija Burkhartā

8 Replies to “Zudusī apātija Burkhartā: Personības raksturojums”

  1. Iegādāšos naidu pret Dzerbudismu apmaiņā pret naidu pret Jauno Vilni. Saprotu, ka maiņa nav vienlīdzīga, tāpēc piemetīšu klāt naidu pret kāpņu telpās pīpējošiem ībļiem.
    Apmaiņu veicu, jo negribu palielināt kopējo naida apjomu, kas tāpat jau prasa daudz laika un enerģijas. Bildītes neinteresē.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *