Zudusī apātija Burkhartā: 10. un 3. bērns

Mani nekavējoties pārsteidza mājas apjomi. Pievēršot uzmanību detaļām, nekā īpaši izsmalcināta nebija, taču tā pilnīgi noteikti atstāja masīvas un kvalitatīvas ēkas iespaidu – kantaina, bēšīga celtne trijos stāvos. Tā bija arī ļoti gara – izskaitīju rindā septiņus logus. Arī dārzs un mauriņš bija labi kopti, taču bez liekām greznībām. Šur tur pa kādai eglei un krūmam, taču puķudobes nekur nemanīju. Uz lieveni, kas tumši brūnā krāsā bija pieskaņots, jumtam un logu slēģiem, veda seši betona pakāpieni. Uz tiem mani sagaidīja Augusts.

85 gadus vecais vīrs aizvien bija gana sprigans un nekas neliecināja par vecuma delīriju un plānprātību. Viņš bija cienījams fiziķis ar plašu un inteliģencei pazīstamu ģimeni. Un ar “plašu” es domāju tiešām plašu.

Augusts bija precējies divas reizes. Pirmā sieva krita nežēlastībā tuberkolozei, taču viņa paspēja Augustam dāvāt septiņas atvases. Vīrs atraitņa statusā uzturējās tikai gadu – jau pavisam drīz viņš bija apgredzenots ar gados jaunāko Evu. Viņai ar dzemdībām pagalam neveicās, proti, tajās mira trīs no pieciem bērniem. Liktenīgajā reizē, kad pasaulē nāca pastarītis Joakims, aizsaulē devās pati māmuļa. Arī bērna izdzīvošana bija tikai laimīgas sakritības rezultāts. Tiesa, daži gan vēlējās kaut liktenis būtu citādāk izspēlējis kārtis – Joakims bija visas ietekmīgās ģimenes rūpju bērns visus šos gadus.

“Viņš ir… Viņš ir citādāks,” nodurot skatienu un nopūšoties noteica Augusts. “Cik nu man tā spēka un teikšana vairs, taču es viņu sargāju. Viņš man atgādina par Evu. Katru reizi, kad veros Joakima izspūrušajos matos un nesakarīgajā vervelēšanā, apzinos, ka Eva tā dēļ atdeva dzīvību. Uzskatu to par pārbaudījumu. Kādu tieši – nezinu? Bet viņš man ir svarīgs.”

Joakimam visticamāk bija dzemdību laikā gūtas galvas traumas, kas ietekmēja turpmāko attīstību. Viņš bija izaudzis par jaunu vīrieti, kurš bija pārāk nespējīgs, lai par sevi parūpētos, taču pietiekami funkcionāls, lai apzinātos sevi kā fizisku un morālu slogu visai ģimenei. Tas bija novērojams arī viņa uzvedībā, proti, visas viņa darbības bija ar labiem nodomiem un mērķi kaut kur mirkli pazaudēt savu depresīvās pseido-eksistences sajūtu, taču tas nekad nesekmējās ar panākumiem. Varētu pat teikt, ka Eva bija zaudējusi abas cīņas.

Joakima liktenis galvenokārt atradās Augusta un trešā vecākā brāļa rokās. “Katrs šajā mājā ir ar savu karjeru un ar saviem darbiem. Visi ir aizņemti cilvēki un nevienam nav laika gādāt par Joakimu,” sūrojās vecais vīrs. “Man lūzt sirds to redzot, taču paldies Dievam Gotlībs atrod laiku, lai man palīdzētu. Daļēji pateicoties Joakimam, Gotlībs ir pievērsies medicīnai. Kas zina… Varbūt viņš savas dzīves laikā atklās veidu, kā padarīt Joakimu mazāk… Mazāk traumētu.”

Es skaidri sapratu, ko Augusts domāja ar “mazāk traumētu”. Kad pirmo reizi tikos ar Joakimu, viņš stāvēja koridorī un ar neviltotu interesi pētīja mazu, baltu sienas plauktiņu. Tas nebija nekas īpašs – neliela koka konstrukcija, kur novietot grāmatu vai sveci. Visticamāk viņš ar šo plauktiņu sadzīvo vienā mājā jau daudzus gadus, taču tas viņu bija uzrunājis tieši šobrīd. Es zinu, ka viņu interesēja tieši plauktiņš, jo attiecīgajā momentā nekas uz tā neatradās.

Man ir grūti aizmirst pirmo reizi, kad ar viņu runāju.

– “Sveiks, Joakim. Skaists plauktiņš, vai ne?”
– “Man patīk tas dēlītis.”

Joakims uz mani pat nepaskatījās.

3. daļas beigas

>Pirmā daļa
>> Otrā daļa
4. daļa: nākamajā otrdienā

Zudusī apātija Burkhartā

13 Replies to “Zudusī apātija Burkhartā: 10. un 3. bērns”

  1. Eu, es neiebraucu. Teksts, protams, labi uzrakstīts, bet, zinot cehu, gribas saskatīt referenci uz kaut ko. Dombravu vai ag, piemēram… A te… hvz.

  2. 3. tēva dēls muļķītis.
    Žēl puiša, pseidoeksistences un visvairāk tā, ka apzinās savu slogu un nepiemērotība dzīvei. Bezizmēra skumjas pārjem.

  3. “Vīrs nelaiķa statusā uzturējās tikai gadu” – tā gadās, kad tekstu pārāk “mudrī”.

    Skaidrojums vārdam “nelaiķis” – Miris cilvēks; mirušais.

  4. Domrakstu nelasīju, taču ārkārtīgi patika, ka sacerējuma daļas tiek numurētas ar naglām. Ļoti gaumīgi. Šo domu es apcerēšu līdz nākamajai otrdienai, kad tiks publicēta bilde ar četrām naglām.

  5. Bruņojies ar autora citātu no II daļas: “Es agrāk uzskatīju, ka naids ir līdzīgs mīlestībai. Iespējams, pat viens un tas pats. Tu bieži nesaproti no kurienes tas nāk un uz kurieni aizvedīs.”, es izmēģinu naidu pret Dzerbudismu.

    Kur tas mani aizvedīs? Kā es tikšu atpakaļ?
    Man patīk tās nagliņas bildē.

    Ar cieņu
    Joakims U

  6. Cienījami, eleganti un pārdomāti. Laba novele jau tagad – jācer, ka beigas ar asu pisaku iespers tieši pa sēklinieka maisiņu tik stipri, lai mežonīgi apdullinošās un asās sāpes aizsistu elpu, izspiestu asarainos un šausmās ieplestos acu ābolus uz āru un liktu laiskā lasītāja druknajam ķermenim sarauties nesimetriskās spazmās! Tikmēr pa kājstarpi tam iztecēs bālgani, asiņains šķidrums, aizvelkot sev līdzi lasītāja pēdējās saprāta dzirksteles un ievedot to pilnīgā katarses stāvoklī…

Atbildēt uz Tava Mutere Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *