Zudusī apātija Burkhartā #1 – Vakars, kad Kaspars salūza

Man patīk atrasties apķērīgu, izskatīgu un inteliģentu cilvēku kompānijā, tāpēc šad tad mēdzu vienatnē pasēdēt kādā bārā. Šajā vakarā biju izlēmis palutināt sevi ar ķiršu šņabi, kolu un šķipsniņas svaigas laima sulas, kas pasniegts pilnā glāzē ar ledu. Nevērtējiet pārāk skarbi – ierastā viskija vietā tieši šajā vakarā izlēmu padzert ko saldu uz bezalkoholisku. Laima sula rada sajūtu, ka dzērienā nebūtu šņabis.

Manu priecāšanos par kvalitatīvo kompāniju un klusumu pārtrauca kāds nošmulējies jaunietis, kurš mani uzrunāja: “Eu, tu taču Cehā raksti kā Sencis, ne?” Viņam sejā bija tāds kā mirdzums, taču nevarēju saprast kāpēc. Vai nu sajūsma, vai gluži vienkārši taukaina seja.

“Es te gribēju pavaicāt… Artusa partija, smiešanās par Dombravu, Āboltiņas joki, Ušakovs… Kāpēc jūs tik daudz pēdējā laikā rēcat par politiku? Kur palikuši visi tie tumšie joki?”

Es īsti nevarēju piekrist šmurgulim, jo statistika nebūt neliecina par nospiedošu politiska satura vairākumu, taču ar cipariem to pamuļķi negribēju apgrūtināt. Turklāt bija pagājis gana laika, lai es konstatētu, ka mirdzums bija no krēmīgām bulciņām un majonēzes, nevis sajūsmas.

“Sēdies, puis. Es tev pastāstīšu par reizi, kad rakstīju Ceham tik ļaunu materiālu, ka kolektīvs lūdza nepublicēt. Pat Zemnieks to nevēlējās iekļaut Dzerbudismā. Pat Lodzinjsh to nevēlējās adoptēt. Cements atteicās par to tvītot, bet Benvenuto bija tik lielā šokā, ka no jauna piereģistrēja Nemirst.lv, lai varētu atkal izdzēsties no interneta… Vaidelote sāka raudāt.”

Oskars, kā es viņu pats biju nodēvējis, piesēdās blakus un pasūtīja alu, divreiz pārvaicājot, vai gadījumā nav laimīgā stunda. Šmurgulis kas šmurgulis.

Es: Vai tu klausies, Oskar? Jo sākums ir…
Oskars: Bet mani nesauc Oskars…
Es: Kā tad tevi sauc?
Oskars: Kaspars
Es: Prieks iepazīties, Kaspar
Kaspars: Paldies, man arī.

Varbūt man uzreiz vajadzēja iedomāties, ka arī Kaspara dzīve nekad vairs nebūs tāda, kā līdz šim. Varbūt man vajadzēja viņu pasaudzēt un uz politizētā Ceha repliku atbildēt ar vienaldzību. Es īsti nezinu, kas bija tas, kāpēc izlēmu Osk… Kasparu pamest zem šī akmens, taču viens ir skaidrs – es aizvien jūtos nedaudz vainīgs, jo vēl nesen pamanīju, ka viņš ir arī izdzēsies no sociālajiem tīkliem.

Tā kā es apsolīju stāstu nepublicēt, šis būs stāsts, kā es to rakstīju. Tas nebūs pilnīgs. Tas nebūs tīrs. Bet ticiet man – ar to būs gana.

1. daļas beigas

Zudusī apātija Burkhartā: Anotācija

Vai spēj iztēloties pasauli, kurā notiek ikviens Līpenīša organizētais pasākums? Kurā Kivičs ir beidzot pietuvojies sev tik ļoti, ka bēgt vairs nav iespējams – ne tev no viņa, ne viņam no sevis? Pasauli, kurā uz ielas garāmejošais vegāns iecietīgi paklusē, redzot tevi baudām hotdogu? Ik nodaļa Senča sāgā ir kā akmens Stounhendžā. Katrs par sevi tie jēgu varbūt neveido, kaut tāpat nenoliedzami ir gana diži. Taču, saliekot bluķi pie bluķa, nodaļu pie nodaļas, radies šis vēstures annālēs mūžīgi iegravētais monolīts.  Tas ir viss, uz ko Cehs spriedzes pilnos gadus ir gājis. Absolūta katarse.

Iespējams, šis būs pēdējais Senča darbs, jo tik tuvu galīgajam risinājumam ar savu mūža darbu nav bijis pat pazīstamais austriešu gleznotājs.

/Kurbads/

Zudusī apātija Bukhartā

  1. ko es tikko izlasīju?

  2. Iedevu sievai izlasīt. Beidzot sekss čāpstēja nevis švīkstēja. Paldies!

  3. Pēc šī te izlasīšanas, arī mana dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā agrāk! Pilnīgi nesaprotu, ko lai iesāk ar šeit gūto informāciju!

  4. Tak skaidrs, ka tas viss ir mīts, nekāda “Nāvīgā” materiāla nemaz nav.
    Un patiesībā ja arī cehs ko TĀDU sacerētu tad Cehs un īpaši SENCIS būtu totuāli lohi to tagad publicējot.
    MORAL PAIN laiki beigušies bērneļi!

    tieši tā “meh” …

  5. Stāsta sākums ievelkošs, tas jāatzīst. Anotācija bija intriģējoša, taču nevajadzēja to sabojāt ar nepārprotamo norādi uz pazīstamo austriešu gleznotāju. (Kamēr vēl nebiju to izlasījis, mana fantāzija jau sāka maldīties apcerīgos minējumos, piesaucot analoģijas ar man nepazīstamu šveiciešu šuvēju-akrobāti un nekad neeksistējošu rumāņu daiļdārznieku-impresionistu.)
    Bet tagad visiem ir skaidrs, kā beigsies šis stāsts. Gaidīšu turpinājumu. Taču bez sākotnējā patosa un nepacietības trīsām.

  6. VaiSpejTrapitLikePogai

    Šim jābūt kam spēcīgam !

Komentēt