Leons smagi atkrita uz izgulētā matracīša, ļodzīgajai metāla rāmja gultai pretīgi nokrīkšķot, pēc tam, kad kārtējo reizi bija piegājis pie kameras restēm un dažas no tām vāji paraustījis. It kā cerēdams, ka kāda no tām pēkšņi padosies. Ne tikai rokās, arī kājās spēka nebija, viss Leona augums bija neticībā sagumis – viņš ķurķī bija pirmo reizi, turklāt viss notika zibenīgi.
Cietums. Tā taču ir vieta slepkavām un laupītājiem. Leons nebija ne viens, ne otrs. Viņš vienkārši bija cilvēks, kurš prot saskatīt izdevības tur, kur citi neprot… nu, vai kur Krimināllikums neļauj. Bet vai tad par to uzreiz tā – aiz restēm līdz turpmākam spriedumam?
Šodien ir 25. decembris. Ziemassvētki. Kaut Leons sevi vispirms uzskatīja par pareizticīgo un cerēja, ka uz to laiku varbūt viss būs atrisinājies un viņš varēs baudīt siļķi kažokā jau ģimenes lokā, viņš sevi nedaudz uzskatīja arī par katoli, jo divi Ziemassvētki ir labāk nekā vieni, un dāvanas Leonam patika saņemt. Gan paša, gan citu sagādātas. Tomēr šogad izskatījās, ka viņam pirmo reizi dzīvē varētu būt nevis viens vai divi, bet nevieni Ziemassvētki. Ir 25. decembris, un tuvojās vakars. Vakars bez dāvanām.
Pēc stundas bruņoti sargi visiem bloka zekiem vienam pēc otra uzlika rokudzelžus un nostādīja kolonnā. Kad tas bija pabeigts, maiņas vecākais uzrēja: “Tā, cērmes! Uz ēdamzāli soļļļooos – MARŠ!” un, sargu no abām pusēm pavadīta, kolonna kā apātisks simtkājis sāka šļūkāt un slīdēt uz priekšu. “Es teicu “soļos!”, nevis “slīdot!” nobaurojās maiņas vecākais, bet tikai ieraduma pēc. Viņš labi zināja, ka aurošana neko daudz nedos, un vispār viņam bija vienalga. Kamēr neviens neizbēg vai kāds nav pataisīts auksts.
Ēdamzālē Leons ilgi ar karoti bakstīja taukos peldošo ļoti neēdama paskata zirņu-speķa masu, cenšoties sadūšoties.
“Saka, ka vecā gadā jāapēd visi zirņi, tad nākamajā nebūs jāraud,” Leonu iztrūcināja zema balss no aizmugures. Viņš paskatījās pār plecu. Tur stāvēja teju divmetrīgs zeks ar izteikti masīvu pieres kaulu. Viņš nudien neizskatījās pēc ticējumu un latviskās dzīvesziņas eksperta, bet izskats mēdz būt maldinošs.
Apkārt galdam bija sastājušies vēl kādi pieci seši no bloka.
“Klausies, jauniņais, tikai nevajag mīzt,” sēdošo, kurš galvā haotiski un vispār jau bezjēdzīgi mēģināja izskaitļot, no kuras puses nāks pirmais belziens, uzrunāja milzis: “Mēs visi te esam normāli džeki. Ja zināsi savu vietu un nevārīsi sūdus, viss būs labi. Paskat’, mēs tev pat esam sarīkojuši sagaidīšanas eglīti.”
Leons nebija muļķis, viņš zināja, ka tūlīt, tūlīt jāseko sitienam, šī bija tikai iemidzināšanas taktika. “Lūdzu, nesitiet. Es nevienam netraucēšu, goda vārds!” viņš beidzot izmocīja.
“Sist? Par šitādiem vārdiem toč norausies. Kas – mēs kaut kādi mežoņi esam? Jā, esam te, pieļāvām dzīvē dažas kļūdas. Bet tieši tāpat arī tu. Tāpēc nemīz. Mēs tev atnesām sagaidīšanas dāvanu.”
“Dāvanu?” Leons, aizvien sēdēdams un gaidīdams sitienu, paskatījās uz tēvaiņa rokaspuišiem pa kreisi, cerēdams nolasīt viņu sejās jebkādu izteiksmi, kas kaut ko pateiktu priekšā. Tad pa labi – visiem sejas izteiksmes kā vienam, nemainīgas. Leons galvu uz vidu pagrieza atpakaļ tieši brīdī, kad pretī acu augstumā no divmetrīgā tēvaiņa bikšupriekšas izvēlās ar bantīti apsiets gaļas lauznis, ciets un nokrāsots sārti baltām strīpām kā svētku karameles spieķītis.
Leonam pār vaigu sāka ritēt asaras – viņš nebija iemācījies nevienu skaitāmpantiņu.
ja šeit būtu iepīts kāls, piedotu un aizmirstu…
Sūd s par Leonu!! Galvenā ziņa ir par Andri un Lieni.
Gan jau Leons nodzīvos savu mūžu mierīgi arī bez elektorāta končām slēgtā telpā.
GATAVS! Ko lai piebilst, nebeidzas vīna urdziņa no ieplīsušās mucas, lai Marinka un Taņka uzspēlē ādinieku.
eu vīri šogad būs CEHS.lv Latvijas interneta gada balvas pasniegšanas ceremonija?