Ziemassvētku mīlestība Krāslavā

Ziemas saulgrieži ir tas laiks, kad ikkatrs no mums izkopj dvēseli, attīra no dažādiem sadzīviski emocionāliem sārņiem un vairo gaišumu dvēselē. Arī man kā katram vismaz uz trim dienām par īstu un sevi cienošu kristieti kļuvušu personību šis svinīgais kalendārā gada periods paiet sevis meklēšanā un izprašanā. Skanīgi baltos svētkus arī šogad sagaidu veco ļaužu aprūpes centrā Krāslavā, kas šajās alkatīga komerciālisma pārņemtajās spīguļotajās dienās kļuvusi par svēta miera un dievišķas laimes apdvestu oāzi manai iekšējai pasaulei.

Kāds varbūt apgalvos, ka tādā veidā vēlos izrādīties un izlikties, ka esmu labāks par citiem. Šādi apgalvojumi – īpaši svētku laikā – ir īpaši pretīgi banāli un lēti. Mums vajadzētu mazāk domāt par to, kā gudri mācīt citus, bet vairot mīlestību sev apkārt. Ticēt mīlestībai. Sajust mīlestību. Runājot izcilā Rīgas Lutera draudzes mācītāja Induļa Paiča vārdiem, „mīlestības pieredzes mums dzīvē vēl arvien ir par maz”. Protams, var jau atkal teikt – kas tad tas Paičs tāds ir? Šeit jautājums ir nevietā. Viņš ir cilvēks, kurš prot piedzīvot, saņemt un dot mīlestību. Ne velti viņa cieņpilnie ieteikumi svētvakarā rotā valstiski nozīmīgu ziņu portālu galvenās slejas.

Un tā es dodos uz Latgali. Garais ceļš mani nebaida, jo sirds gavilē un dzied, klusi vēstot par tām laimības stundām, kuras vadīšu mīlošā siltumā pašā Krāslavas sirdī. Ir cilvēki, kuri demonstratīvi popularizē šādus apciemojumus, tīksminās par to internetā un dižojas ar dažādām mantiskām lietām, kuras savā uzspēlētajā pārākuma sajūtā lepni atmetuši sirmgalvjiem. Tā kā tādiem suņiem nodriskātu gaļas klumpuci. Es dāvinu ko morāli izjustāku – uzmundrinoši labus vārdus, pieskārienus, glāstus un apkampienus. Mūsu attiecībās nedominē mantas un naudas kults. Mēs stāvam tam pāri.

Sarunās ar šiem dzīves pieredzes bagātajiem ļaudīm vienmēr atgādinu, ka tikai kopā mēs varam. Mums nevajag meklēt ienaidnieku līdzcilvēkā. Ir jāspēj noticēt sev, atklāt sevī jaunas un vēl neapgūtas cilvēciskas mīlestības rezerves un likt tām iemirdzēties tik gaiši kā zvaigznei naksnīgajā svētku debesjumā. Iedvesmoju viņus sajust sirds dzīlēs Ziemassvētku brīnumu un saaugt ar to kopā dievišķā vienotībā. „Tikai tā mums būs pa spēkam piedzīvot īstu mīlestību,” viņiem saku, knapi apspiežot veidojošās tērcītes acu kaktiņos.

Daži pansionāta sirmgalvji man kļuvuši īpaši tuvi. Gandrīz kā paša vecāki. Viens no tiem ir Pjotrs, kuram drīz būs 80 gadi. Aiz muguras sūrs un grūts darba mūžs. Arī šajos svētkos viņš ir viens. Sieva pirms septiņiem gadiem mira no onkoloģiskas saslimšanas, bērni un mazbērni izklīduši kur nu kurš. Taču par spīti tam Pjotrs nav zaudējis ticību labajam un tam, ka spēj vairot mīlestību sev apkārt.

Reiz es viņam vaicāju: „Pjotr, Nikolajič, kā gan Jūs spējat būt tik stiprs cilvēks? Kā klints. Kā varens un lepns ērglis kalna galotnē.”

Tad viņš man teica vārdus, kurus nav iespējams aizmirst.„Tas ir manī, dēls. Tas ir manī.” Vēl tagad atceros šo čukstošo apgarotību, kas līdz ar pieklusināto balss tembru atļāva man saprast tik vienkāršo, bet bieži aizmirsto un nepelnīti noniecināto dzīves patiesību. No tās varam mācīties mēs visi. Par baltu velti.

Savu sirsnīgo ciemošanos noslēdzu ar 73 gadus vecās Sarmītes apciemošanu. Viņai ir izkaisītā skleroze, tādēļ nākas izmantot ratiņkrēslu. Abi viņas dēli gājuši bojā – viens pēc ielūšanas āliņģī, bet otru kapā aizsauca radiācijas sekas pēc piespiedu dienesta pienākumu veikšanas Černobiļā. Ieejot istabiņā, kuru apdzīvo trīs sirmgalvji, uzreiz steidzos viņu apkampt un spiest krunku izvagoto roku.

„Mans dēls. Cik labi, ka par mani neesi aizmirsis šajos svētkos. Es Tevi mīlu,” viņa saka, veroties manī sārti saraudātām acīm un saspiežot plaukstu savējā.

„Es Tevi arī mīlu, māt. Mums jāturas kopā. Tikai tā mums izdosies,” pacilātā patosā atbildu un ienirstu mīlestības atvara straujā virpuļa skāvienos. Mīlestība plūst un skalo mani no iekšienes, tās varenā straume šalc, mutuļo un dun kā lepns ūdenskritums. Tā mudina izdibināt savu netveramo dzīļu plašumus, ieslēdz bagātīgas ražas pildītos apcirkņos un spirdzina kā nomaldījušos ceļinieku. Es vairs neesmu es pats. Esmu kļuvis par mīlestību.

“Mums vajadzētu padomāt, kur manā dzīvē es varētu piedzīvot, saņemt un dot mīlestību, kā arī par to, kādā veidā mīlestības pieredze mani veido.” (Indulis Paičs intervijā TVNET)

  1. Pēc Āpsīšu neaprakstāmās izcilības cerēju sagaidīt ko līdzīgu. Diemžēl nesanāca – mīlestības tiešām ir daudz, bet pārējās raksta komponentes galīgi nesader ar mātesplati.

    Nekas, trocki. Gan tevi par šādiem rakstiem novāks tāpat kā toreiz 1940. Bet gaidīšu nākamo :*

  2. Neko nesaprotu. Ko mums šādā brīdī teiktu skolotājs Nahdaris?

Komentēt