Cehs.lv rotā Ziemassvētku eglīti

Vienmēr esmu rūpīgi sekojis informācijai par klimata pārmaiņām pasaulē un uzskatījis sevi par ekoloģiska dzīvesveida advokātu. Kolēģi neļaus samelot, ka gandrīz katrā Ceha sanākšanā runāju par atbildīgu izturēšanos pret dabu un vegāniskas diētas priekšrocībām, tāpēc ir tikai loģiski, ka Ziemassvētkos eglīti necērtu, bet dodos uz mežu un pušķoju to tur. Ar šo video vēlos rosināt lasītājus sekot manam piemēram un svētkos nenest mājās beigtu kociņu, bet izdaiļot meža eglītes un atcerēties, ka Ziemassvētku prieks nerodas dzīvokļa dekorācijās vai veikala mantās, bet gan katra cilvēka sirdī.

13 Replies to “Cehs.lv rotā Ziemassvētku eglīti”

  1. Kur var nopirkt tādas eglīšu mantiņas? Man vajadzētu tādu palielāku ar tekstu “1940. es sadarbojos ar boļševikiem” un pārīti ar pakārtiem kulakiem un aizsargiem. Un zvaigzni. Sarkanu. Vecajai smirdīgajai kolaborantu jolkai Rātslaukumā būs pašā laikā.

  2. P.S. Saskaņā ar no Nila piezīmju blociņa noplūdušo info, Rātslaukumā tiek izstādītas tikai tās egles, kuras sadarbojās čeku. Protams, čekas maisos nekādas norādes par šiem nodevīgajiem kokiem jūs nekad neatradīsiet.

  3. Kas i’, Beni, domāji, ka visi ir aizmirsuši par tiem rīsiem, kurus apkāri ar zīmītēm “Pimpi bāzt šeit” lai viņi ātrāk sapūst? Tā teikt, nav ko rakstīt, ka jāatstrādā vecie prikoli? Atkal kopē Maddox? Un vispār šokolādes ceham sūdīgi joki, apmaksāti raksti, Soross, ē, varbūt krievi, nezinu.

  4. Suņi rej, bet baravikas aug tālāk.
    Vecis daudz nepievērsa uzmanību suņu rejām netālajā mežsarga mājā. Televizorā bija apsolīts, ka uz Ziemassvētkiem mežā būs gailenes un vecis nedrīkstēja rādīties mājās bez pilna groza. Taču nevienu gaileni nekur neredzēja. Baravikas jā, tās vienā vietā bija, lai gan maziņas. Bet vecene bija sasolījusi mazbērniem tieši gaileņu mērci. Sučka bļe.
    Tik slapji Ziemassvētki sen nebija bijuši, prātoja vecis. Atbrauks mazbērni un visu dienu nosēdēs istabā pie saviem telefoniem. Tā jau citugad vismaz gāja pikoties, bija kaut kāda jautrība. Bet tas nekas. Vecene vismaz varēs kārtīgi iztarkšķēties ar viņiem un liks vecim mieru.
    Pamazām jau sāka krēslot. Vecis, smagi cilādams dubļiem aplipušos zābakus, bija pienācis pie mežsarga mājas pagalma. Logi bija tumši; droši vien visi pa veikaliem. Tikai suņi rēja, pieķēdēti pie savām būdām. Kopš tās reizes, kad suņi bija sakoduši briedi un mežsargam nācās to pa kluso nošaut un vairākus kilometrus vilkt uz mājām ar traktoru, viņš suņus vairs nelaida pa pagalmu skraidīt.
    Vecis skatījās uz traktoru pagalmā un viņa seja pamazām sāka atplaukt smīnā. Kā būtu, ja viņš aizņemtos to traķi un aizšautu uz veikalu pēc gailenēm?! Ja arī mežsargs pieķers, tad par vienu polšu piedos. Normāls džeks; jau vairākas reizes ir aizdevis savu traķi, kad vecim savējais noplīsis. Bet tā sučka bļe neko nevarēs pārmest – gailenes ir? Ir. Nu tad lai taisa to savu mērci!
    Zaglīgi pametis skatienu apkārtējo krūmu virzienā, vecis pārrāpās pāri žogam. Suņi sāka riet, kā negudri. Vecis tam daudz nepievērsa uzmanību.
    Taču, kad vecis jau bija pagalma vidū, notika kaut kas, no kā viņa asinis uz brīdi sastinga dzīslās. Pēkšņi atvērās mājas durvis un pa tām izskrēja divi knēveļi un priecīgi sauca durvīs iznākušajai sievietei – Mammu, mammu, re kur Ziemassvētku vecītis! Viņš mums atnesis dāvanas!

  5. Iepriekšējais rakstnieks Rainis, bļa. A es pavecam. Divsimts brūnā, tad pieglausties kādai studentei trolejbusā un uz mājām skatīties video kaimiņu logos (kad māsa aizmigs sāksies īstās štelles).

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *