Zelta rudens

“Laižam uz Siguldu!” Jolanta pabāza galvu kabinetā un informēja mūsu departamentu. Viņas sejā spīdēja tieši tik tizls smaids, kāds piestāv jebkuram latvietim, kurš rudenī grib doties uz Siguldu.

“Jolanta, jobtvai, kāda Sigulda?” es iebildu. “Mēs dzīvojam Rēzeknē. Kāda velna pēc ir jākratās pāri puslatvijai lai ieraudzītu ko? Puspuvušas, kritušas lapas un nožēlojamus paugurus? Tepat Ančupānos ir kalns un koki, un pat skatu tornis.”

“Ivar, tu stulbs esi?” man virsū uzmetās departamenta dāmas. “Tas taču ir zelta rudens! Tā taču ir Sigulda!”

“Zied ievas Siguldā!”, Jolanta nodziedāja dziesmas pirmo rindiņu. Varu saderēt, pārējo dziesmas tekstu viņa nemaz nezina.

“Ivar, brauksim piektdien. Ar autobusu. Braucienu noformēsim kā komandējumu, kultūras pasākumu apmeklēšanu un katram izmaksāsim dienas naudu. Kāpēc lai neizbraukt, vai ne? Savus smirdīgos Ančupānus aiziesi apciemot sestdien, par velti.”

***

Autobuss no Rēzeknes izbrauca pulksten sešos no rīta. Milzīgs “Neoplan” bija teju līdz pusei piebāzts ar kantora darbiniekiem. Atskanot bremžu “Pšššš” un pudeļu “kriukš”, ceļojums sākās. Bija paredzēts maršruts – trīs stundas līdz Rīgai, tad stunda līdz Siguldai, tad divas stundas pastaigai un brauciens atpakaļ. Ap pieciem tā kā vajadzētu būt Rēzeknē.

Pirmā pietura bija “Liepkalnos”. Jo, nu, kā ta tā, gribās taču svaigu maizīti. Uz maniem iebildumiem, ka svaigu maizīti var nopirkt jebkurā Maksimā, Rimi un Lidlā, tiku nobērts ar mātišķiem pamācījumiem, ka “Liepkalnu maizīte” ir ļoti garda un svaiga un, ka citur tādas nemaz nav. Grāmatvede Biruta čāpstināja protezēto muti rādot cik garda ir “Liepkalnu” maize. Pēc pirkumu veikšanas mēs devāmies tālāk, kamēr autobusa salons lēnām piepildījās ar belašu un cīsiņu smaku.

Nākamā pietura bija “Rubeņi”. Nu a bet kā savādāk? Tik gardas vistiņas, mmm. Tik gardas desiņas, ooo. Bet lašu muguriņas, tas vispār ir pats garšīgākais, kas vien var būt, tā mani pamācīja vecākās kolēģes.

“Ivar, vai esi kādreiz ēdis tik gardas desiņas?” man jautāja Jolanta. “Māju kūpinājums, paosti!” Gribēju pateikt, ka tādas melnas desas esmu redzējis tikai starprasu porno filmās, taču nokautrējos, paostīju un gandrīz apvēmos. “Neoplāns” sāka ost pēc Centrāltirgus karstā vasaras dienā.

Tuvojoties Rīgai šoferis Saša paziņoja, ka būtu jāpiestāj Rumbulā. Vajagot pameklēt viņa mašīnai degvielas tvertnes vāciņu. Uz maniem iebildumiem, ka varbūt to varētu pasūtīt internetā un netērēt jau tā ieilgušās ekskursijas laiku, tiku informēts, ka Saša nav lohs lai pārmaksātu kapitālistiem pārpircējiem un vēl lai maksātu par piegādi. Jau manāmi iereibušās departamenta dāmas ķiķināja, ka Saša patiesībā grib izvālēt Rumbulas mauku. “Sifiliss, sifiliss, gonoreja,” autobuss pildījās ar jautriem čukstiem. Pēc stundu ilga meklējuma Saša pārnāca ar vāciņu. Biš dārgāks kā veikalā, taču oriģināls, no Vācijas.

Pēc Rumbulas bija Akropole. Lēmums apmeklēt lielveikalu tika pieņemts teju vienbalsīgi. Jo, nu, kuram tad nevajag jaunas drēbes ar atlaidēm, skolas piederumus ar atlaidēm, mēbeles ar atlaidēm un atlaides ar atlaidēm. Vairāku stundu sirojums pa veikala stāviem beidzās ar to, ka Jolanta pēkšņi paziņoja ekskursantiem, ka Stokmanā sākušās “Trakās dienas”. Nu nevar taču neaizbraukt. Tikai paskatīties. Tikai uz dažām minūtēm. Tā, pa fikso.

Pulksten sešos vakarā mēs bijām gatavi braukt uz Siguldu, taču gandrīz vienbalsīgi nolēmām braukt uz mājām.

“Bet kur palika zelta rudens?” es jautāju. “Sigulda, ievas un kalni?”

“Ivar, bļe. Ja vēlies zelta rudeni, rītā vari aizlaist uz Ančupāniem.”

8 Replies to “Zelta rudens”

    1. Jā, pietrūka apraksta par braucienu atpakaļ, zaļo pieturu (veči pa labi, dāmas pa kreisi), kur kāds pazustu, atrastos iekāpis aļņa spirās utt. Tāpat prasījās kaut kas par to, kā IT departamenta sisadmins Igoriņš iedeva Jolantai uz aizmugurējā sēdekļa pačūpstināt savu baltādas krokoto vella sardeli, kamēr Biruta, Dzidra un citas meitenes no grāmatvedības un finanšu daļas lietpratīgi malkoja Moku un tērzēja par dāliju gumu uzglabāšanas noslēpumiem.

      23
      1
  1. Njā. Ceha rakstus kādu ikgāku laiku nebiju lasījis.
    Nu ko lai saka, tādas mizantropa atraugas. Nekas interesants vai smieklīgs.
    Piemēram, šis raksts itkā cenšas pateikt ka ofisa darbinieki ir stulbi un kā pādinteliģents itkā ceha dalībnieks to spēj saredzēt atšķirībā no citiem. Realitātē tas ir stāsts par kaut kādu autistisku ībli kam viss ir slikti, bet viņš nedara neko, lai to mainītu.

    1
    1

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *