Zelta griezums gūstekņa acīm.

Ir vēls vakars un zilajā televizora ekrānā ir iestājusies kārtējā reklāmas pauze, kas cenšas iebarot uzlabotu veļas pulveri un kādu šokolādes izstrādājumu. Pārējās reklāmas nav vērts pieminēt, jo to piedāvājums man vajadzīgas tikai brīžos, kad jāatstāt iespaidu uz cilvēkiem, kuri man ir vienaldzīgi vai pat nepatīkami. Ienīstu reklāmas pauzes, jo tas nozīmē, ka atkal pienācis laiks doties virināt. Ar to domāju nevis mēteli, bet gan vēsi glamūrīgās ledusskapja durvis, aiz kurām glabājas dienišķās desas luņķis. Iespējams, mana acumirklīgā naida cēlonis un galvenais virināšanas dzinulis ir fakts, ka šīs šedevrīgās un izpulētās reklāmas esmu radījis nevis es, bet gan stilīgie aizokeāna reklāmisti, un Latvijā nekad neko tādu nevarēšu, jo manā rīcībā būs tikai divas dienas un pārsimts latu budžets.

Kopš strādāju nozarē, esmu sapratis, ka nekad nebūšu cilvēks, kurš no paprikas spēs pagatavot pastēti, vai iepazīt produktu izmēģinot seksu ar to visos iespējamajos veidos. Tipiska diena man sākas no baltas lapas, un nākamo 48 stundu laikā es piedalos seriālā, kura mērķis ir pierādīt savu varēšanu radot to, kas spētu iepriecināt potenciāli nespējīgu klientu, paceļot kādu augstāk nekā viņš spējīgs uzlēkt. Sākotnēji bravūrīgais aicinājums “Parādiet savu kreativitāti! Esiet drosmīgi!” beigās pieklust līdz “Jūs taču nedomājat, ka mēs ko tādu varam rādīt televīzijā?” Viegli aizžņaudzas kakls ikreiz, kad dzirdu “Malači! Jūsu piedāvājums bija lielisks! Tas bija pats labākais! Tomēr ieviesīsim nelielas korekcijas, pēc kurām no sākotnējās idejas vairs nebūs ne smakas!” – lūk, tad sākas īstais Cirque du Soleil! Tomēr nekas nepārspēj konkursus, kuros, pēc smaga darba un negulētām naktīm esi nokļuvis līdz finālam, lai nolūkotos, kā pēdējā brīdī no meža izlien burvis un uzvar ar savu svaigo un “vienreizējo” piedāvājumu. Šīm reklāmām piemīt sūdu un korupcijas smaka. 

Runā, ka reklāma nosūcot talantus mākslai un kultūrai. Droši vien tā ir taisnība, jo sanāksmēs allaž krēslus deldē vismaz desmit cilvēki. Desmit lieliski, gudri un talantīgi speciālisti! Viņi gatavi daudz dirst, tomēr, kad lietas nonāk līdz darīšanai, viss jāpaveic pašam. Un negaidi, ka reklāmists atlaidīs cieši lūpā ievilkto āķi un ies darīt to, kas viņam patiešām patīk, kur viņš rastu iespējas izaugsmei un pašrealizācijai, jo nekur citur viņam tādu piķi nemaksās. Visai šo nelaimīgo gūstekņu armijai neatliek nekas cits kā turpināt stigt purvā arvien dziļāk un dziļāk, un turpināt patērēšanas akacī ievilkt arī savus līdzcilvēkus.

Reklāmas industrija ir skaudra un nežēlīga. Pat par spīti dāsnajiem atalgojumiem un brīvajam statusam ilgstoši tajā uzturēties nav viegli. Galu galā – neviens no taviem draugiem un paziņām vai radiem nesēž pielipis pie ekrāna, lai ieraudzītu tavu jaunāko veikumu, neviens neskrien uz ielu stūriem meklēt tavas svaigākās kampaņas plakātu. Un arī tu pats skaidri zini, ka tava māksla nav nekāda Rotko glezna – to ienīdīs, noplēsīs, aizmetīs un aizmirsīs. Reklāma, kas ir ēterā, ir nodota aimirstībai, un tu atkal attopies pie baltas lapas, tukša prezentācijas faila, lasot pavirši un vienaldzīgi sagatavotu darba uzdevumu, kur ņirgdams pretī raugās nodošanas termiņš “vakar”, kuram blakus stāv ironisks smailijs. Klienti vispār zina, kas top, kad sastopas “ātri” un “lēti”? Tas ir tikpat smieklīgi, kā censties iemigt klausoties “trololo sing along”. Psihodēlisks skatiens ir šīs industrijas ikona.

Esat dzirdējuši par vardarbību ģimenēs? Nu, to, kuras nabaga upurus rehabilitējot lieli uzņēmumi var atmazgāt savas dvēseles visa gada garumā, līdz nav skaidrs, kam palīdzība nepieciešama vairāk – bērniem vai korporācijām. Tad, lūk – patiesībā lielākā vardarbība ir tad, kad tu atnāc vakarā mājās un tavi trīs bērni tevi vairs nepazīst, un domā, ka esi kaimiņu Jurka vai santehniķis.

Varbūt kāds domā, ka mēs Latvijā radām globālu komunikāciju un taisām reklāmu – nekā tamlīdzīga. Mēs vienkārši betonējam, skrūvējam reģipsi un runājam par lietām, kuras nav maināmas.

Iesaku mest visu pie malas, laicīgi nākt mājās, samīļot savus tuvos un noskūpstīt sievu, lai no rīta atgrieztos darbā ar skaidru prātu un sāktu visu no baltas lapas. Baltas, baltas, baltas.

Patiesā cieņā,

Tava inovatīvā, augmentētā QR kodā pārtopošā realitāte.

7 Replies to “Zelta griezums gūstekņa acīm.”

  1. Nedaudz pabojājās mans idealizētais priekšstats par LV reklāmas nozari, taču nedomāju mainīt nodomu tiekties uz šo sfēru. Ko autors iesaka jaunam, zaļam gurķim – studentam šai sakarā?

  2. studentiņ – no sākuma mājās padarbojies orāli ar (zaļu) gurķi, un tad būsi gatavs sūkāt īsto pimpi.
    Īī hāā un īstā dzīve sāksies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *