Visas Eiropas šausmas vienuviet

Lidmašīna piezemējās smagi, taču Ryanair pasažieri sparīgi aplaudēja, arī Biruta atviegloti nopūtās. Kā nekā pēdējo reizi viņa bija lidojusi gandrīz pirms četrdesmit gadiem – skolotāju ekskursijā uz Taškentu.

Nākamais uztraukuma iemesls bija sagaidīšana – dēls bija teicis, ka atlidojušos satiks viņa draugs Maiks, jo pašam maiņa. Taču viss atrisinājās bez ilgas gaidīšanas – Jānim un Birutai priekšā iznira melns kā ogle stāvs ar drediem.

“Laba dienz! Sveiks! Es esmu Maiks! Es runāj latviski!”

Tavu brīnumu! – abi saskatījās. Bija nedaudz bailīgi sēsties melnā jaunekļa mašīnā, taču kā nekā viņš runāja latviski.

“Jūs esat Džezmē vecāki. Laipni lūgts!”

“Kas?… Ko?… ”

“Džezmē… nu tā es viņu saucu. Paga, es zinu… Gai-zmo-niz. Tas ir…”

“Gaismonis, ” Jānis neapmierināti pārtrauca.

Kaut kāds nēģeris, turklāt kropļo dēla vārdu. Kāpēc Gaismonis nepabrīdināja, ka viņus sagaidīs melnais? Tiesa, dēls minēja, ka “jūs redzēsiet”, bet sakari parasti bija slikti, telefons raustījās, un internetu viņi nelietoja – katram taču zināms, ka tā starojums izraisa vēzi, un valdība ar viedtālruņa palīdzību noklausās sarunas.

Biruta bija noskaņota vēlīgāk:

“Maik, tu ļoti labi runā latviski. Kur iemācījies?”

“Man Džezmē māca. Mēs apprecēsies un tad dzīvosim Latvija.”

“Oho, tu precēsies, ar ko? Ar latvieti?”

“Nu ja, ar Džezmē. Vai tad viņš jums neteica? Vasarā Spānijā.”

“Paga… Džezm… tas ir, Gaismonis precēsies?”

“Ar mani.”

“Tu esi… Gaismonis ir…”

Jānim acu priekšā satumsa. Biruta, joprojām neko nesaprasdama, saķēra dzīvesbiedra roku.

“Bet Iluta? Gaismonim taču bija draudzene Iluta, ar ko viņš kopā dzīvoja.”

“Iluta nebija nekāda draudzene. Viņa bija tikai roommate. Viņa joprojām dzīvo ar mums un ar savu draugu Nataša. Nataša ir transseksuālis, bet Iluta non-binary panzeksuāle. Nu, jūs zina, dzimums – sociāls konztrukt.”

“Kon… ko-ko-ko..” Jānis rīstījās, viņam tuvojās sirdslēkme. Par laimi mašīna apstājās. Pa ielu maršēja cilvēki, ģērbušies krāsainos tērpos.

“Bēgļu karnevāls, integrācijas svētks, druzkū jāpagaid. “ Maiks paskaidroja. Viņa latviešu valoda nudien ir laba, – Biruta ar skolotājas smadzeņu daļu nodomāja.

“Ei, re, kur mūsu draugs Boko! Viņš ir slavens drag queen no Sīrijas! Hai, Bokoooo!” Maiks ieaurojās. “Viņš būs mūsu… kā to sauc – vedējais. Ja kas, viņš ir atradis mums maza meitenīte Kambodžā, lai adoptētu. Mēs viņu sauks par Maiju, kā Džezmē grandmā.”

Nu jau sirds konkrēti lēca ārā no krūtīm. Jānis atrāva vaļā mašīnas durvis un izklupa laukā. Tur, tikai metru no melnajiem un dzeltenajiem, atradās soliņš, uz kura latvietis saļima. No pūļa uzreiz izskrēja moris un metās taustīt viņam pieri, kliegdams savā valodā:

“Jums viss kārtībā?”

Jānis to nesaprata, kampdams gaisu kā jūras krastā izmesta zivs. Klāt piesteigusies Biruta gribēja teikt, ka galu galā viss nav tik ļauni, galvenais, ka Maiks nav žīds, bet pēkšņi viņai kājā kaut kas iedūra. Tā bija narkomāna atstāta šļirce, inficēta ar AIDS, no kura Biruta vēlāk nomira. Savukārt Jānis pēc tam nomira no koronavīrusa, kuru dabūja no nezināma pakistānieša. Sirdslēkmes tomēr viņam nebija.