Vīrs, kuram rūp

Viņš savu jostu bija iegādājies kādā smalkā biennālē ārzemēs, kurā tika uzaicināts kā goda viesis pirms gadiem 15. No šī pasākuma saglabājušies pāris attēli, ko šad tad nostalģiski iemest nesaistītās diskusijās sociālajos tīklos, taču josta… Josta bija kā neliels taustāms emocionālā triumfa artefakts. Pirksti gan bija palikuši nedaudz strupi, taču to atdarīt Egmonts aizvien spēja tikpat veikli, cik savulaik to atdarīja daži nozares praktikanti, kuri viņa priekšā metās ceļos.

Svaigums kaulos jau kādu brīdi bija zudis, taču agrāko presīti nu Egmonts kompensēja ar prātu asu kā žileti un tvītiem trāpīgiem kā Ilmārs Bricis Nagano olimpiādē. Agrāk ļaudis bija skarbāki, ar biezāku ādu un tāpēc daudz atklātāki. Mūsdienās tai mīkstpēdiņu paaudzei nepieciešama audzināšana un tēvišķs šķīliens pa sārto vaigu. Un kurš gan cits, ja ne dzīves pieredzes un nopelniem bagātais Egmonts uzņemsies nepopulāro, taču taisnīgo rīcību.

Nedaudz kunkstot kā heroīna konvulsijās trīcoša prostitūta ārpus darba laika, Egmonts bija novilcis bikses līdz ceļiem un ietupies ar skatu pret krastu. Daba, vējš, smiltis, viss naturālais – šādas lietas ļaudis spēj novērtēt tikai pēc tam, kad esi izvārtījies lielpilsētas industriālajos džungļos. “Hujanepes-hujultūtas-hujentrs,” nedaudz aizvainoti novīpsnāja dižgars, padzirdējis, ka viņiem sameta simts štukas remontam. “Agri vai vēlu viņi visi sapratīs, ka īstā dzīve tāpat ir ārpus pilsētas.”

Pagriezis dirsu pret vilni, Egmonts spieda tā, lai tikko pasaulē nākusī stanga noskūpsta pimpja galu pirms tā peld tālāk pati savā dzīvē. “Dzīvē svarīgi ir aiz sevis kaut ko atstāt,” nedaudz elšot un pūšot kā noguris sanbernārs sev noteica Egmonts pirms nodevās kluča vērošanai. Ineteresanti, šis iepeldēs lielajā vai mazajā jūrā, izvilcis iepriekšējo pāris gadu piezīmju blociņu viņš prātoja, nedaudz to pabakstot uz Zviedrijas pusi.