“Labrīt, visapkārt!” pie sevis sarkastiski nočukstēju. “Sen neesam tikušies, ne?” No grīdas pretī gaismai stalti slējās aizvien silts stikla Komandors. Ja varētu krist vēl zemāk, tad es noteikti iegādātos brendiju tetra pakā, lai ar atslēgu varētu korpusā izdurt caurumu rāmākai tecēšanai. Pat īsti nezināju kā būtu pareizi justies.
– “Klau, vecīt, izroc kaut kur svaigu gaisu, citādi mēs abi te nosmaksim,” manā iztēlē skaudri pavēstīja pudele, tāpēc pastiepos pēc gaisa atsvaidzinātāja, kas man šķita ģeniāla ideja, un izpūtu svaigu ābolu aromātu.
Es izbaudīju klusumu un mieru. Man nekur nav jāceļas, nekur nav jāskrien, un man ne no viena neko nevajag. Es guļu uz veca ādas dīvāna, vakardienas zeķēs un aizvakardienas domās, praktiski bez nojausmas par rītdienu.
– “Kurš retardēts idiots, un zem kādām narkotikām, izdomāja, ka fakinie āboli tā smird… Gaisu!!!” Komandors jau bija kļuvis agresīvs savos uzsaukumos.
… praktiski bez nojausmas par rītdienu. Nav jēga satraukties, ja nespēj neko iespaidot, un šajā mirklī es biju nonācis pie momenta, kad tik tiešām fiziski to nevarēju izdarīt. Pat, ja ļoti vēlētos. Un varbūt arī tieši tas ir mans mērķis. Es gribu noraut podā atbildību pret sevi, pret apkārtējiem un lieki netraucēt. Ir tik daudz kvalitatīvāku cilvēku – kā lai vispār šeit konkurē?
– “Eu, Mārci. Es Tevi lūdzu. Tev ir logs. Atver to. Šeit ir neizturami, un es ļoti labprāt mainītu vismaz to. Varēsi turpināt pārdomas svaigā gaisā. Labāk domāsies; varbūt pat striķi pa ceļam atradīsi. Aizteci nu, un ielaid īstu gaisu.”
Uz brīdi nopauzējis savu lidojumu, devos loga virzienā. Pabīdīju biezos auduma aizkarus, telpā visupirms ielaidu dzīvelīgus gaismas starus. Īsi pēc tam – arī vēja brāzmas, kas nekautrējās ietriekties manās samērā platajās nāsīs un īsajos, melnajos matos. Uz brīdi bija patīkami, taču tad ārpasaule sāka ielauzties manā komforta zonā – čalas, vieokļi, diskusijas, ieteikumi, dirsā līšana, divkosība, bērnišķība un nedalīti viltotā interese jautājumā “čaviņas, kā Tev iet?”
Vai man ir labāk bez sabiedrības, vai sabiedrībai ir labāk bez manis? Uz tā viltojuma koncentrāta fona mans ābolu gaisa atsvaidzinātājs sāka atgādināt patīkamas alpu vēsmas. Man klājas fantastiski!
Es nekad nesaprotu to principu, kā jūs izvēlaties gifu postam. :D
kārtējā hipsteru huiņa.
man no tā gifa ar mikimausu sāp acis.
Patīk!
Man patika, kad senāk varēja brīvi cilvēku nosaukt par pediņu. Tagad Rīga kļuvusi politkorekta un neatliek nekas cits, kā saukt viņu par hipsteru.
Bet Sencis ir labs. Un ar ābolu gaisa atsvaidzinātājs vienmēr saistās tāda netverama melanholija, kad tā šķebinoši saldskābais tonis sajaucas ar tikko noliktā kluča silto elpu… Sagribējās pusdienās.
Varēja vēl beigās noraut zobu.