Vēstules no Donbasa. Īsstāsts četrās daļās

Linda, pēkšņā bezspēkā sakņupusi pār rakstāmgaldu, saraustīti elsoja, ik pa brīdim atkal ļaujot vaļu asaru straumēm. Uz galda atplēsta aploksne ar Ukrainas pastmarkām uz tās. Zemē pie galda – fotoattēls, kurā redzams vīrietis spēka gados. Precīzāk – viņa mirstīgās atliekas.

Sieviete ar viņu nebija runājusi jau padsmit gadus. Kopš vasaras, kad abi pabeidza universitāti, taču pirmais paliek pirmais, kaut sen jau bijušais. Tiesa, uzskati abiem nesakrita (tas būtu maigi teikts – tie bija diametrāli pretēji), bet plika kaisle nerunā Marksa vārdiem. Spējā atmiņu uzplūdā Linda atcerējās – bija vēl viens pielūdzējs. Kā viņu sauca? Jurģis, Jorens? Nē… Vienalga, tur tāpat nekas nebija un nebūtu bijis.

Linda joprojām aizgūtnēm raudāja. Asaru tērcīte pār galda malu sāka pilēt uz zemē nomestās fotogrāfijas.

—
“Vai bildes medijiem izsūtīji? Jā? Lieliski.” Tumšajā puspagraba stāva telpā caur cigarešu dūmiem bija visai grūti saskatīt pie galda sēdošā vīra sejas aprises. Paliecies uz priekšu gaismas starā, kas uz galda virsmas krita no vienīgā šaurā loga, viņš raupji noprasīja: “Vēl kaut kas būs?” Ar viņa stūraino zodu varēja ielauzt jebkura pretinieka pakausi. Ja vajadzēs, arī caur ķiveri.

“Jā! Man ir dažas jaunas uz tanka, vēl vairākas rajona izpildkomitejas ēkā. Tad ir vairākas ierakumos pie ložmetēja, dažas ar veterāniem un…”

“Būs jau labi,” pārtrauca mežcirtēja zoda īpašnieks: “Tautu draudzību šim brīdim būsim nodemonstrējuši. Fotoaparātu pagaidām atstāj te, tev šodien būs cits uzdevums. Aiziesi sagaidīt mūsējo papildspēkus. Tepat uz ziemeļrietumu krustojumu. Droša teritorija, taču šauteni drošības pēc paņem gan,” zem deguna nomurmināja kvadrātzodis sniedzot pāri galdam no metāla statīva izņemto kalašņikovu.

“Leitnanta kungs, bet šis ierocis ir…”
“…ir ļoti laba šautene. Iet kā puķīte. Nepārtrauc mani, kad es runāju,” zodainais atcirta tā, ka jauniņais kaprālis, kurš līdz šim bija klusu sēdējis no galda tālākajā telpas kaktā, eļļojis pistoli un abu sarunā nejaucies, manāmi sarāvās.

“Tas taču ir brāķētā rumāņu kalaša kopija. Ieķeras pēc katra šāviena, ja vispār izšauj…” bijīgi vēlreiz ieminējās kaprālis, kad dzirdēja noklaudzam ēkas izļodzītās ārdurvis stāvu augstāk, kaujiniekam dodoties uz krustojumu.
“Es zinu, kaprāli. Mēs taču negribam, lai viņš nejauši sašauj kādu savējo? Kalašņikovs nav fotoaparāts. Var arī nogalināt. Turklāt šī ir droša teritorija,” norūca zodainais, lēni pieceldamies no krēsla. Ja kāds meklē, izgāju ieelpot svaigu gaisu.

—
“Besī mori,” ar cigareti zobos noņurdēja leitnants, iekārtojies uz trīsstāvu grausta jumta, lēnām ieelpoja un izelpoja, tad vienmērīgi nospieda Dragunova šautenes mēlīti. GRU specnazā jaunībā gūtās iemaņas nepievīla arī šoreiz.

—
“Nolāpītie sadisti… Sadedzinājuši nabagu dzīvu. Pieraksti vietu un laiku. Džeikobs lai nobildē līķi,” nopūtās militāra stila biksēs un frencī tērpies pusmūža vīrs. Viņu, tāpat kā abus kompanjonus, skaidrajā dienā var pamanīt teju no trīs kilometru attāluma – spoži baltās vestes ir klajš apvainojums haki krāsas drānu kārtai zem tām. Bet viņiem bija jābūt redzamiem. Lai pasaule redzētu, pati sev apliecinātu, ka tai rūp. Un viņiem, trim nopietnajiem vīriem, arī pašiem bija jāredz. Jāredz šādas šausmas, lai par tām pastāstītu.

Džeikobs – vispār jau Jēkabs, britu kolēģim ar latviešu personvārdu izrunu diez ko neveicās – nedaudz iepalika, kamēr izstīvēja no mugursomas spoguļkameru. Piegājis klāt zemē gulošajam līķim, Jēkabs vispirms pameta skatu uz augšu, lai pārliecinātos, ka kolēģi viņu nedzird, tad atplauka platā smaidā. “Sadedzis? Haha, nē. Sveiks, Benes. Sen neesam tikušies.” Jēkabs nospieda kameras slēdzi. Kopija priekšniecībai.

Tad, izņēmis no somas launagam paredzēto banānu un nolicis zemē tā, lai izskatītos, ka zemē gulošais pēdējiem spēkiem centies pēc tā aizsniegties, Jēkabs nospieda slēdzi vēlreiz. “Kopija Lindai. Par universitātes laikiem.” Jēkabs kameru ielika atpakaļ somā. No asfaltpelēkajām debesīm krita smagas, retas lietus lāses.

* Visi stāsta tēli un organizācijas, protams, ir totāli no zila gaisa izzīstas un dzīvē neeksistē.