Es zināju, ka uzsākt savu biznesu ir slikta doma. Ne jau no ekonomiskā viedokļa – ekonomiskais modelis perfekti izstrādāts. Iedodu bomžiem pāris latus, bet viņi atnes pa konteineriem savāktas vecas mēbeles, dēļus un citus krāmus. Tad samaksāju radiniekam-galdniekam pārdesmit latu, lai viņš mazliet piestrādātu pie īsti „vintažētā” izskata, un preces tirgoju ar prāvu uzcenojumu. Pieprasījums, jāsaka, ir milzīgs. Tātad, bizness iet labi, bet vienalga nepatīk to visu vadīt, jo tas nozīmē, ka man jāatlaiž cilvēki.
Es vienmēr esmu bijis ģļēvs. Labāk nokaru galvu un noslēpjos, nevis skatos nepatikšanām acīs. Tāpat tagad. Ja vēl ar klientiem spēju tikt galā tikai tādēļ, ka uzskatu viņus par zemāk stāvošiem izdzimteņiem (jābūt taču 1. pakāpes retardam, lai par 120 latiem pirktu ķebli, kuram trūkst viena kāja), tad ar darbiniekiem ir grūtāk. Nemāku pateikt, „vecīt, tu nedari savu darbu, tu man neesi vajadzīgs, tu man nepatīci, es tevi atlaižu”. Jau divus mēnešus nespēju pateikt vienam konkrētam darbiniekam, ka viņu atlaižu.
Tāpēc izdomāju to darīt šeit, rakstot atklātu vēstuli Cehā. Jā, Mārci, es runāju ar tevi!
Bijušais vintažēto preču tirgotājs Mārcis.
Mārci, sāksim ar to, ka man riebjas tavs vārds. Ja pats to gana kritiski paņemsi mutē, sapratīsi, cik riebīgs tas ir. Mār-cis. Un vēl tava draudzene, kas sauc tevi par Mārčuku vai Gurķīti – tas taču ir neciešami riebīgi!
Reiz mēģināju tev iedot iesauku, vai atceries to? Ko? Atceries, ka tevi sāku saukt par Kazimiru? Tu apvainojies un uzstāji uz to, ka man tevi jāsauc īstajā vārdā. Toreiz neko neteicu, jo esmu ģlēvāks pat par pedofīlu, kas ir pedofīls nevis tāpēc, ka viņam patīk bērni, bet jo viņš neuzdrošinās uzmākties pieaugušajiem cilvēkiem. Tagad, tagad Kazimir, tu vairs nevari atvērt savu pretīgo mūli un runāt pretī! Es ienīstu tavu vārdu! Saņem!
Vēl, Kazimir, es nevaru ciest tavu balsi. Runājot ar klientiem, tu izklausies tā, it kā gribētu sist kanti kādam pediņam Pienā. Un tavas frāzes – „šis vintažētais plaukts ir tik tiešām fotōgēnisks, ideāls kā fōns jeb bekdrops lomogrāfijas sesijām”, „oi, oi, OI, vai šis dēlis nav SKAISTUMIŅŠ?” un „es persōōōnīgi iesaku, un ziniet, man nav tā sliktākā gaumīte”. Skaistumiņš? Gaumīte? Saproti, Kazimir, tu lietu vārdus, kā gaumīte. Tu izklausies it kā tev dirsā būtu iesprūdis prezis. Es to nevaru ciest.
Skaistumiņš Kazimira gaumītē.
Man arī radies iespaids, ka tu tiešām tici tam, ko tu saki. Saproti, es esmu biznesmenis, es tirgoju sūdu par dārgu naudu un tāpēc pārvietojus uz ar elektromotoru aprīkoti velosipēdu, dzīvoju nelielā trīsarpusistabu studijas tipa mansarda dzīvoklī tuvajā Āgenskalnā un dzeru aeropresē pagatavotu ekoloģisku kafiju no Kolumbijas. Ja varētu no tā pelnīt, es tirgotu lietotas Always vai bultskrūves. Es nekam neticu, bet tu, Kazimir, tu tiešām tici, ka dari kaut ko labu cilvēcei, ka tirgo labu mantu. Tu esi tik naivs, ka izraisi manī riebumu.
Ir vēl trīs lietas, kas man liek gribēt tevi atlaist. Pirmā – tu, ar visu savu pielīšanu, pārdod mazāk nekā mans iepriekšējais pārdevējs. Dienās, kad tu strādā veikalā, apgrozījums ir par precīzi 3,9% zemāks. Otrā – tu vienmēr, bļaģ, pēc tualetes apmeklējuma nolaid poda brilli. Mums pat darbā nav sieviešu, ja neskaita grāmatvedi, kas katru trešo dienu nāk apmierināt manas seks… uz vienu stundu, lai ļaunie VID ierēdņi liktu mani mierā. Kāpēc, Kazimir? Kāpēc tu tā dari?
Būdams labs un relatīvi nesavtīgs cilvēks, visu šo varētu paciest, ja nebūtu vēl viena lieta – tu lieto iPhone viedtālruni. Visi taču zina, ka Androidi ir daudz krutāki. Kazimir, būtu lietojis Androidu, tev joprojām būtu darbs. Tagad varu tev teikt tikai vienu – Kazimir, pisies prom, tu esi atlaists!
Kas tas par Mārci?