Vēstule Ceha radošajam kolektīvam

Acīmredzot esam iemantojuši zināmu popularitāti, cilvēki mūs ir ievērojuši un izsaka savu viedokli ne tikai komentāros, bet arī vēstulēs. Lai Cehs.lv nekļūtu par vienpusīgu sevis slavināšanas vietu, piedāvāju izlasīt vakar saņemtu vēstuli:

Labdien!

Rakstu jums saistībā ar jūsu veidoto interneta mājas lapu. Savu vārdu neatklāšu, bet par sevi pastāstīšu gan. Strādāju mēbeļu un dažādu interjera preču tirdzniecībā, esmu precējies, ir divi pieauguši dēli. Martā man apritēs apaļi 50, tātad zināmu dzīves pieredzi esmu uzkrājis, un ar to vēlos arī dalīties.

Es saprotu, ka jaunībā gribās sastrādāt dažādas trakas lietas, un jums puiši varētu būt ap 20. Kad biju jūsu vecumā, mēs ik pa laikam izbraucām ātrāk ar mašīnu, ja kādam bija iespēja to aizņemties no vecākiem, dažreiz gadījās sakauties ar blakus rajona čaļiem vai izsist kādu stiklu, citreiz aizlaidām vienkārši ar laivām pa Gauju uz nedēļu, vai stopējām pa brālīgajām republikām. Bet visas šīs lietas bija pilnas ar īstu darbību, stiprināja draudzību, sagādāja lieliskas atmiņas, kurās, piemēram, tagad varu gremdēties. Diemžēl, tas ko es redzu, kā jūs tērējat savu laiku, zīmēdami pimpīšus datoros un rakstot rupjības, manī izraisa nožēlu. Jūs esat normāli, veseli čaļi, varētu tikties ar meitenēm vai visi kopā uzraut kādu SIA, vai bišķi paceļot tagad, kad ir iespējas izpētīt Rietumus. Tā vietā šis te – bēdīgi, nu. Neesmu uz jums dusmīgs, tās ir jūsu dzīves un pa lielam jūsu darīšana, bet esmu sarūgtināts, jo pats nez ko būtu gatavs atdot, lai būtu jūsu vietā.

Nav jau runa tikai par brīvo laiku, bet reāli par prasmēm. Šitā ākstīšanās jau neko jums nedod. Piemēram, es pats savu autiņu var saķīlēt, varu šķūnīti uzcelt, ja vajag varu kādam šmulim pa škvarku iedot. Bet jūs puiši piemēram gleznu pie sienas vismaz mākat pielikt?

Viela pārdomām.

Ar cieņu,
U.

31 Replies to “Vēstule Ceha radošajam kolektīvam”

  1. Vēl pirms nedēļas ar Tricepsu svinējām viņa 38. dzimšanas dienu, tā kā līdz 50 vēl ir laiks. Gan jau sievu arī vēl paspēs apņemt, cerības nav zudušas. Papriekšu gan no žūpošanas izsistie zobi jāsalabo, ar tādiem sievu nedabūt. Mmhm

  2. Es gaidu foto sesiju, kurā redzams Jūsu mēģinājums pie sienas pieskočēt gleznu ar pimpi.

    Un visu cieņu U – pateicoties tādiem cilvēkiem kā viņš, proletariātam ir, kas i šķūni uzbūvē, i autinu saķīlē, i pažobeli par vīna skapi izbūvē.

  3. Opapam visu cieņu, bet atšķirība ir tā ka blogos raksti netop stundām sēžot pie datora, tie top darot dienas darbus, vālējot sievu, liekot kluci, ēdot, ejot uz bodi pēc aļāga, brāļojoties citās republikās, sitot naglu sienā vai uz nerva uzkāpuša personāža mūli, lasot avīzi, braucot sabiedriskajā transportā, klausoties citos cilvēkos un tā tālāk. Raksta uzrakstīšana neprasa stundas, tur jau tā lieta, ka blogus raksta tie kuriem ir sava doma ;)

    Tā kā opap – nemet kreņķi.

  4. Patiesība ir tur, ārā… Kādam ir jāzīmē pimpīši, kādam jāķīlē autiņi un šķūnīši, kādam ir jābūt bomzim. No offence, tā vienkārši ir.

  5. diezgan saistoši… iedvesmas trūkuma dēļ, rakstīt pašiem sev vēstuli… eh… ešs kečums ar savu nemirst padarīja trīsreiz vairāk, viens pats, nekā viss ceha kolektīvs kopā… :>

  6. “uzraut kādu SIA” – kronis visam! Un vispār – komentētājiem kaut kas nav kārtībā ar attieksmi/uztveri. veselīguma ziņā.
    būtu man apkārt vairāk latviešu, es viņus pasūtītu nevis ar vardiem “ej dirst”, bet gan “ej uzrauj kādu SIA”

Atbildēt uz NEPTŪNS Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *