Vecūksnis.lv

“KŪŪŪŅŅŅĀĀĀĀSSS!!!” Edgaram bļaujot pa atvērto mašīnas logu nostiepās mutes kaktiņos sakrājušās putas. Nez kāpēc pēdējo pāris nedēļu laikā viņš nejutās īsti labi. Dažkārt reiba galva, mutē turējās rūgta garša, kļuva šķidrāki mati. Savukārt rupjību izkliegšana pa automašīnas logu uz garām ejošu pensionāru pāri bija viens no viņa radošās izpausmes veidiem. Edgars sevi uzskatīja par kontrkultūras spīdekli, 21. gs. spožāko neatzīto latviešu intelektuāli un vecu ļaužu nevarības kariķētāju. Edgaram bija savs blogs www.vecuksnis.lv Ar šo adresi viņš ļoti lepojās, jo ne katrs uzreiz ievēroja, ka tās vidū samanāms vārds “cūka”. Protams, ar īsto vārdu viņš neparakstījās. Kā jau visiem literārajiem huligāniem, arī viņam bija pseidonīms. Edgāro.

Ierodoties darbā viņš nekavējoties ieslēdza datoru, lai caurlūkotu jaunākos komentārus savam svaigākajam rakstam, kurā viņš humoristiski-satīriskā veidā atstāstīja kā nejauši dzirdējis lielveikalā kādu pensionāru vaicājam pārdevējam kur nopērkamas popmūzikas kasetes, ko uzdāvināt mazdēlam. “Popmūūzikāās kasēētēēēs, HAHAHAHA!” Edgāro rakstīja “Un šādiem cilvēkiem ir balstiesības? Šādus plānprāšus mūsu sabiedrība uztur par nodokļu maksātāju naudu!?” Kā ilustrāciju savam rakstam Edgāro bija pievienojis uzzīmētu brūnu ķēpu. Paraksts zem tās vēstīja “Aknu pleķis”. Komentētāji sajūsmā spiedza, nēsāja Edgaru uz rokām un pieprasīja arvien jaunus, derdzīgākus un nežēlīgākus rakstus. Ar publikas jūsmīgo reakciju pārņemtais blogeris bija piemirsis pievērt muti un liels, putains siekalu pikucis nokrita uz datora klaviatūras. Dodoties uz biroja tualeti pēc papīra salvetes, Edgars spogulī pamanīja, ka virs abām uzacīm viņam izspiedušies puni, bet staipīgās siekalu putas spiežas laukā arī pa degunu. Aizsūtījis īsziņu kolēģiem un ar salveti aizklājis seju, viņš satraukts izgāja no biroju ēkas un gandrīz vai skriešus metās sava ģimenes ārsta privātprakses virzienā.

“Droši vien vecie sūdu maisi man būs kaut ko pielaiduši. Pēdējoreiz mazgājušies 1976. gadā. Ko var gribēt…” Šīs domas Edgāro uz brīdi uzjautrināja, bet pēkšņs vispārīgs ķermeņa vājums ātri vien pagaisināja jebkādu vēlmi jokot. Gar acīm noskrēja raiba migla, kājas sapinās viena aiz otras, ķermenis zaudēja līdzsvaru, un Edgars uz vēdera iegāzās ziedošu ceriņu krūmā. Viņš vairs nespēja valdīt pār savu ķermeni. Mute pati atvērās un iekodās krūma sulīgajās lapās. Edgars bija pārsteigts cik labi tās garšoja: gaļīgas, mīkstas, leknas. Lapas pildīja viņa muti no jauna un no jauna. Kad viss tuvējais zars bija noēsts, no sāta sajūtas joprojām nebija ne vēsts. Kājas un rokas neklausīja, tāpēc Edgars uz vēdera pielīda pie nākamā zara un turpināja piepildīt sevi ar gardo, zaļo masu. Pār zodu pilošo siekalu putas bija saslapinājušas viņa krūtis un vēderu, tāpēc līst pa zemi izrādījās apbrīnojami viegli. Beidzot viss bija atrisinājies. Atlikušie šķidrie matu kušķi vējā aizlidoja kā pieneņu pūkas, bet mīkstie pieres radziņi taustījās un meklēja nākamos lapu pilnos zarus.