Jurka šogad lāpu gājienā nepiedalīsies.
Sūds par to, ka parāds esemes kredītā sastāda trīssimts latus. Nav būtisks arī fakts, ka abi brāļi Īrijā jau piecus gadus ķidā saldētu krabi par 300 naudiņām nedēļā un ietaupījumus salej maisos zem acīm.
Jurka pat ir samierinājies ar to, ka, gribēdams atbalstīt Latvijas piensaimniekus, vairakus gadus no vietas netīšām bija pircis lietuviešu pakaļdarinājumu. Jau ilgāku laiku Jurka bija pārstājis naktīs raudāt par to, ka viņa sieva aizmuka ar franču nigeru, atstājot divus bērnus un hipotekāro saistību uz piecdesmit gadiem.
Jurka vairs nespļaudās par Rimi nopērkamajām zāļu tējām, kuras ražotas Polijā.
Bet tas, ka sukas sklandrauši atkal piedeguši, tas jau ir par daudz.
A nahuj tor skalndraušus. Tiem vieta suvenīru plauktā – vēl viena manta ko vietējie nelieto, bet viszinīgi ved ka bļa “autentisks suvenīrprodukts no Latvijas” vienā maisā ar balzāmu (parasto, ne upeņu) un ledusskapja magnētiņu ar leišu dzintara gabaliņiem.
Ļoti intriģējoši, bet esmu novērojusi,par skadi, ka jūsu tekstiem (gana asprātīgiem, literāri baudāmiem un patīkami pasniegtiem) trūkst apjoma. Kāpēc tā? Tas ar nodomu kvalitatīvi – ne – kvantitatīvi, jeb par maz spēka, enerģijas kam garākam? Vienmēr ar interesi sāku lasīt un tad apraujos līdz ar tekstu.
Kāpēc kāds domā, ka sklandraušus vietējie nelieto? Man garšo tīri labi, lai arī neesmu kurzemnieks. Kad gadās būt tajā pusē, vienmēr kādā ēstuvē cenšos nobaudīt.
Jurka tač ir idiņš…