Valstij būtu tev jānopērk vecs pasāts

Agrs decembra rīts, ārā ir svaigi piesnidzis. Stāvu pie Senču un Miera ielas krustojuma. Esmu nedaudz uzvilcies, jo daži salagas, nespēdami pavilkt savu miesu normālā tempā, izprovocēja mani viņus apsteigt caur nenotīrīto ietves daļu, un nu esmu savus zābakus piesmēlis ar sniegu. Krustojumā stāv vecs auģiks, kura izpūtējs kūp negantāk par pavērtu Grūtupa logu. Skatos uz dūmojošo lūzni un atplaukstu smaidā, jo manā galvā viss saslēdzas.

Dažas dienas pirms šī rīta internets izrēcās par jauno “ViVi” zīmolu, kas izmisīgi cenšas tēlot, ka mēģinājums iepirkt jaunus vilcienus nav bijusi valstiska mēroga izgāšanās 14 gadu garumā. Ne mazāk komiski, ka neilgi pirms šī paziņojuma politisko atbildību par jaunajiem sastāviem centās uzņemties pāris mēnešus valdībā esošie “Progresīvie”. “Solīts, darīts!” viņi rakstīja.

“Amizanti. Ja reiz jūs ar atpakaļejošu datumu uzņematies atbildību, tad varbūt arī jums vajadzētu iet cietumā par to gadiem ilgo neizdarību?” es tīri teorētiski nodomāju. Protams, nē. Levits ar iespēju apžēlot bijušo PV valdes priekšsēdētāju jau sūtīja starp rindām iekodētu signālu, ka pie mūsu iepirkumu impotences neviens tā īsti atbildīgs nav. Turklāt vainīgo vietā ir tikai ļautiņi, kas vēlas uzņemties atbildību par to brīdi, kad vilcieni parādīsies uz sliedēm, nevis tiem 14 gadiem, ko tauta pavadījusi, ostot dīzeli vecā vagonā, kamēr igauņi jau otro reizi visu sastāvu atjauno.

Arī Tālis Linkaits pirms vēlēšanām figurēja uz plakāta, kas vēstīja: “Jauni vilcieni – tik vienkārši!” Tiesa, šo rindu autora sirdi atmiekšķēja moments aizvadītajā vasarā, kad bijušais ministrs vecajā vilcienā, tērpies džinsa kostīmā, pārvadāja maisu ar kabačiem. “Viņš jau ir gana cietis,” man “WhatsApp” sarakstē vēstīja aculiecinieks no vagona.

Uz Miera un Senču ielas krustojuma esošais lūznis ielu ir tā piedūmojis, ka tūlīt automašīnas vadītājam zvanīs NBS un vaicās, vai nevar šo auģiku izmantot mācībās kā dūmu aizsegu.

Tobrīd sapratu, ka šis knapais sūds ir atbilde uz sabiedriskā transporta problēmu Latvijā. Jā, tūdaļ, tūdaļ “ViVi” sūtīs uz sliedēm jaunos sastāvus, bet tas transporta problēmu risina tikai izredzētiem galamērķiem. Jaunā maršrutu karte izskatās pēc paplesta dibena cauruma, kurā skaidri redzams, ka labais un kreisais vaigs pagaidām paliek modernizācijas neskarti.

Ja tu nedzīvo Rīgā vai kādā no četriem tuvējiem galamērķiem, tad tādas uz “ViVi” plakāta lepni norādītas ērtības kā rozete, tualete vai gaiss tev pārskatāmā nākotnē izpaliks.

Ir 2023. gads. Es esmu bijis citās valstīs. Es lasu ziņas. Vairs neies krastā mēģinājumi iestāstīt, ka man ir jājūtas priecīgam par rozeti vilcienā. Es atsakos priecīgi sist plaukstas par to, ka pēc 14 mokošiem gadiem mums ir izdevies sazīmēt dažus vilcienus dažos maršrutos, kamēr valmierieši varēs vēl gadiem sēdēt uz grīdas tamburā. Mums patīk dažādos svētkos runāt par pašapziņu un lepnumu, un šis ir viens no brīžiem, kad ir jāpaceļ vidējais pirksts un jārunā skaidra valoda.

Vecais auģiks pārbrauca krustojumu, klabot tā, ka šķita – tūlīt pa zemi vilksies arī izpūtējs. “Izcili,” es tobrīd pie sevis norūcu, atvērdams lietotu auto sludinājumus telefonā, uzmetot acis, cik tāds maksā.

Jā, es uzskatu, ka sabiedriskā transporta politika Latvijā ir neglābjami izgāzusies un būtu tikai godīgi pašiem sev to beidzot atzīt. Neviena politiķa bilde ar paceltu īkšķi pie vagona, kas knapi kust uz četrām pilsētām, man neliks domāt pretējo. Būtu pēdējais laiks arī valstiskā līmenī sākt cienīt iedzīvotāju un skatīties acīs realitātei, proti, vecam un dūmojošam auģikam, jo tas objektīvi gluži vienkārši ir tas, kur mēs esam.

Uzskatu, ka mums ir jāpārstāj likt šķēršļus tiem cilvēkiem, kas vēlas iegādāties vecas grabažas. Mazāki nodokļi, varbūt kādas atlaides tehniskajai apskatei. Un varbūt pat valsts subsīdijas 2005. gada pasātiem. Jo šo automašīnu auditorijas vienīgā alternatīva ir veci vagoni, kur lāstekas ir nepareizajā loga pusē un kuri mēdz neaizvest līdz galam.

“Jā, bet ir taču zaļais kurss un līdzfinansējums elektroauto iegādei,” svepstēs kāds no realitātes atrauts politiķis, kurš nesaprot, ka ļaudis ar vidējiem ienākumiem elektroauto spētu atļauties pie nosacījuma, ja tajā arī dzīvo.

Tāpēc pie aicinājumiem izmēģināt sabiedrisko morāli varam atgriezties tad, kad tu uz Liepāju vai Valmieru varēsi aizbraukt mūsdienīgā vilcienā ar rozeti. Līdz tam vilcienu sastāva modernizācija mums ir jāuztver kā novēlota un pašsaprotama kļūdas labošana.