Ar Gunču satikāmies, kā parasti, uz ielas stūra. Ārā valdīja prātam neaptverams spelgonis – skaidrs pierādījums klimata pārmaiņām, taču galvā biju uzlicis tikai alumīnija folijas cepurīti. Gunča mācēja to uzlocīt un nostiprināt uz mammas adītās mices, bet man nesanāca, – visatbildīgākajā brīdī tā slīdēja un krita nost lielveikalā, kur starojums ir īpaši spēcīgs. Galva sala pamatīgi, taču labāk nedaudz paciesties, nekā pēc tam visu mūžu ciest no smadzeņu bojājumiem.
Gunča ieradās ar nelielu nokavēšanos – pie Ģertrūdes ielas tuneļa bija saticis divus domubiedrus, ar kuriem vajadzēja apspriest pēdējo ziņojumu par starptautiskā tribunāla tuvošanos. Ko lai dara – tāds darbs, un es tam piekritu.
“Gribēsi malciņu?” Draugs izvilka no kabatas pudelīti ar vārpu etiķeti. Pakratīju galvu. Pāris reizes biju strādājis reibumā, un tas nebija labi. Domas novirzījās no mērķa, mēle pinās. Uzmācās jocīgas iegribas un muļķīgi smiekli. Nē. Tādi guru kā Gunča, kurš no galvas zināja visus pasaules augstākā ranga pedofilus un kuram iedvesma nāca no Dieva, drīkstēja atļauties sašūpināt savu prātu ar etanolu, taču es nebiju tik spēcīgs. Man vajadzēja būt pie skaidras apziņas, lai “imūnsistēmu” nesajauktu ar “dzimumsistēmu”.
Devāmies uz Rimi. Gunča te visu bija izpētījis. Pie groziņiem parasti atradās divi – resnais un garais. Abi formās, abi ar rācijām, abi, protams, ar uzpurņiem. Šodien, kad pietuvojāmies mērķim, objektā stāvēja tikai resnais, garais laikam bija devies atliet.
Tā, protams, bija veiksme. Divi pret diviem gan būtu cienījamāks izaicinājums, taču tērēt laiku divu sargsuņu neitralizācijai arī bija diezgan kaitinoši. Tā nu lēnām, bez steigas un saspringuma tuvojāmies resnajam.
“Atvainojiet, mūsu veikalā bez sejas maskām neapkalpojam,” resnais nobubināja sagatavoto tekstu. Te nu sākās mūsu misija.
“Draugs, tu taču neesi tāds. Tev noteikti ir ģimene, draugi un vecāki. Attopies, paskaties apkārt. VIŅI grib mums uztiept fašismu un policejisku valsti, bet tu taču arī sirds dziļumos saproti, ka tas viss ir tikai un vienīgi ASV valdības genocīds pret cilvēci, kura mērķis ir panākt…”
Man aizrāvās elpa. Cik skaisti un viegli tas padevās Gunčam – bez naida, bez agresijas un muļķīgas apkārtrunāšanas. Tikai mīlestība un pierādīti fakti. Bravo, maestro! Ievilku elpu, lai piebilstu savu repliku par piespiedu vakcinācijas ietekmi uz imūnsistēmu – mans lauciņš bija medicīna, – kad resnais visai rupji Gunču pagrūda malā.
“Tūlīt atnāks veikala vadītāja, un mēs izsauksim mentus. Man nav laika ar jums, pajoliņiem, krāmēties.”
Bija teikts visai draudīgi, taču mana uztrenētā acs manīja, ka kreisais plakstiņš viņam virs uzpurņa raustās. Menti? Un uz kāda pamata, lūdzu? Ne mēs kādu aizskārām, ne lauzāmies iekšā veikalā. Tikai runājām. Izskaidrojām. Nesām gaismas vēsti. Veikala vadītāja izklausījās vēl smieklīgāk – kaut kāda sieviete, kas nelaimīgas likteņa sakritības dēļ nevis kopa savu pavardu, bet vergoja starptautiskai korporācijai.
Te nu viņa arī parādījās. Kā uz burvju mājienu, no infostenda puses. Arī, protams, uzpurnī, tiesa, ne zilajā, bet tādā kā dūmakaini pelēkā, tādas pašas krāsas trikotāžas kleitā un augstpapēžu kurpēs. Skaidri redzams – ofisa nolemtā.
Jau grasījos viņai citēt Satversmi, kur pieminētas manas tiesības uz brīvību, kad sieviete pienāca tuvāk un kareivīgi sakrustoja rokas uz krūtīm. Un ieskatījās man acīs.
Jā, acīs, tās viņai bija brīvas no lāsumainā aizsega žņaugiem, taču dīvainā veidā pats aizsegs šādā rakursā izdaiļoja seju, piešķīra tai noslēpumaina atvara mirdzumu. Atvara, kurā es iegrimu, un tajā mirklī pēkšņi pazuda viss – Bils un Melinda Geitsi, piespiedu vakcinācija, starptautiskais tribunāls un slepenie 5G torņi. Pat mana folijas cepurīte nespēja aizsargāt pret šo masīvo starojumu, kurš ietriecās tieši sirdī un ar mīlestības genocīda terora vilni sagrāva visu manu pasauli.
“Es… es…” jau biju sācis kaut ko šļupstēt, taču vārdi likās iesprūduši un nekas nenāca ārā. Par laimi, Gunča joprojām cīkstējās ar resno, bet tieši tāpēc veikala vadītāja man pienāca klāt vēl tuvāk. Un tagad es redzēju to, ko gribēju redzēt; to, kas lauzās cauri manām visām maņām kā drosmīgs, neuzvarams patogēns – viņa arī TO juta!
“Dosimies uz manu kabinetu un sastādīsim protokolu,” sieviete noteica klusā, bet stingrā balsī. Pamāju ar galvu. Tālāk, dzeltena burbuļa viducī, blakus nocenotiem kabačiem, bija durvis.
Un tā nu tas notika, gaisma mans liecinieks. Visi pasaules monteki un kapuleti aizgāja bojā, visi rotšildi nogalināja doktorus fauči un otrādi, bet BioNTech turki-izgudrotāji paspieda roku Pļaviņam. Tik sīva bija cīņa, tik strauji un neglābjami pasaule apgriezās kājām gaisā, Saule aprija Mēnesi un melnie caurumi visumu, bet kāda gan tam nozīme, mana Džuljeta, mēs to pat nepamanījām, jo tajā brīdī savienojāmies vienā veselumā uz tava ergonomiskā galda. Tu mazliet pasmaidīji, ieraudzījusi, ka folijas aizsargs man ir arī tur, lejā, bet es savukārt noglāstīju tavu vaigu, kad noņēmi masku. Nav tādas ideoloģijas, nav tāda tribunāla, kas varētu uzvarēt mīlestību. Tieši astoņas minūtes un piecpadsmit sekundes pasaule liesmoja vienotībā un spēkā. Tad mēs piecēlāmies, sakārtojām drēbes, es uzliku cepurīti, tu masku, un mēs devāmies atpakaļ katrs savā valstībā.
Valentīna dienas sakarā būs arī stāsts par romantisku nedēļas nogali mentu busiņā vai tās ir tikai baumas?