Vājprāta pasažieri

Ļoti reti publicējam mūsu lasītāju iesūtītos darbus, tomēr šis Askolda Ķērpīša garadarbs uzrunāja. Jā, stāsts ir garš, tāpēc pirms baudīšanas iesakām nodrošināties ar lielu krūzi tējas un ņammīgiem cepumiem, kā arī ērtāk iekārtoties krēslā, jo tikai lohi neizlasa līdz galam.

I

Smogs, sastrēgumi, tauru un sirēnu skaņas, riepu kaukšana, divdomīgi vai pavisam tieši, ar pirkstiem rādīti žesti, ir mūsdienu pilsētas neatņemama sastāvdaļa, ko devis tehnoloģiskais progress apvienojumā ar cilvēku intelektuālo regresu. Ceļa zīmes un satiksmes noteikumi daudzu prātos ir ieguvuši rekomendējošu, ne regulējošu raksturu. Mēs katru dienu redzam bērnus, kas skrien pāri brauktuvei pie sarkanās gaismas, redzam autovadītājus, kas, agresīva azarta pārņemti, mēģina cits citu apdzīt, redzam atbildīgos dienestus, kas uz to visu noskatās, bet redz tikai to, ko ir izdevīgi redzēt. Un atstāsta tā, kā ir sapratuši, ne redzējuši…

II

Esmu to paveicis! Pēteris klusībā gavilēja, atcerēdamies bezgalīgās rindas uz pārbaudēm, nokārtotos eksāmenus un pārvarētos šķēršļus. Šodien ir tā diena, kad, pēc daudzu gadu uzcītīgām mācībām, Pēteris kopā ar saviem cīņu biedriem nodos zvērestu un kļūs par pilntiesīgu policijas darbinieku. Bērnu dienās izsapņotais sapnis par burlaku iekaustīšanu lēnām bija pāraudzis tīņa fantāzijās par nelaimē nokļuvušu jaunu sieviešu pasargāšanu no ļaundara nagiem un tagad noslēdzies ar Pētera kļūšanu par formā tērptu likuma un taisnības aizstāvi. Pētera sirds alkst pēc piedzīvojumiem, acis deg gaidās pēc pirmās sevis apliecināšanas iespējas, prāts ilgojas pēc panākumiem un atzinībām – viss jaunais organisms ir gatavs mest sevi cīņā par neaizsargāto līdzpilsoņu tiesībām.

III

Grabažiņa. Tieši tā lepni par savu auto izteicās Saša, kura prasības pret auto bija primitīvas – lai ir papīros jaudīgs motors, kuram gadu gaitā kādi zirgi drīkst būt aizbēguši, un grīda, kur nomest dažādus pārtikas produktu iepakojumus. Šausmas un riebums parādījās visu slimnīcas autostāvvietā esošo sejās, redzot strauji tuvojamies šo vācu autobūves pagājušā gadsimta meistardarbu, kas, par spīti spainim rūsas bagāžniekā un nekorektai blīvei starp stūri un pedāļiem, vēl joprojām sparīgi slidinās pa pilsētas ielām, sniedzot savu artavu gaisa kvalitātes mazināšanā ar svilstošu riepu un nezināma sastāva izplūdes gāzu smaku.

Skaļi lamādamies, Saša agresīvi spiež bremžu pedāli. Šaubīgais spēkrats, drebēdams un slīdēdams, apstājas tieši pie gājēja, kurš apjucis apstājies gājēju pārejas vidū. Saša nepacietīgi taurē, bet apjukušais gājējs šķiet nedzirdam un spītīgi turpina aizšķērsot ceļu. Saša izliecas pa logu un primitīviem vārdiem izkliedz savu sāpi par to, ka pieriebušies visādi nariki, kas bezfilmā pa pasauli klīstot. Lai vācas nost no ceļa!

Gājējs paceļ galvu, truli skatīdamies uz Sašu, sāk rīstīties un nesakautrējoties izlaiž visu kuņģa saturu tieši uz automašīnas kapota. Beidzis atviegloties, vēmējs atkrīt pret paša nošmucēto auto, ar roku nevērīgi notīra mašīnas kapotu un turpina savu ceļu.

Saša nolamājās, ka tūdaļ kāds tirliņš dabūs pa muguru, un metas pie auto bagāžnieka, no kura izvelk beisbola nūju. Ar to rokās un mežonīgu kliedzienu uz lūpām, Saša metas virsū gājējam, kurš sadzirdējis bļāvienu strauji apgriežas un ar vienu kājas spērienu vēderā notriec zemē agresīvi noskaņoto uzbrucēju.
Saša no sāpēm vēderā aizver acis un, zemē gulēdams, jūt paša urīna siltumu un gājēja rokas, kas no gulētāja pirkstu tvērieniem atbrīvo nūju. Pavēris acis, viņš redz savu nevainīgo nūju, kura, kopš iegādes brīža veikalā, jau vairākus gadus bija nogulējusi Grabažiņas bagāžniekā, bet nu strauji traucas pretī sava īpašnieka sejai.

IV

Viņas pavasarīgā smarža, kas gaisā palika kā pēdas, Pēterim lika reibt. Viņas pār pleciem krītošās blondās cirtas atņēma saprātu. Zaļo acu mestie zibšņi sagrieza vēderā tik priekpilnu tauriņu karuseli, ka aizmirsās bāra kņada, apkārt esošie svinošie draugi ar bravūrīgajiem stāstiem. Mazsvarīgs un lieks šķita viss. Viss, izņemot viņu – šo sievišķīgo, šķelmīgo būtni, kas ar vienu smaidu pilnībā pakļāva Pēteri un ierāva viņu burvīgā sapņu pasaulē, kurā viņš drīkstēja būt, kas vēlas – pieklājīgs džentelmenis, uzraugošs sargs, padevīgs sulainis, cimperlīgs bērns vai pat nenopietns klauns. Draugi, bārs, alkohols, absolventa lepnums – tas viss bija tikai fona trokšņi, kas ar katru sekundi mazinājās jauno sajūtu iespaidā, līdz izgaisa pilnībā, palika tikai viņi – Pēteris un Linda.

V

Kārtējo reizi atskanot auto taurēm aizmugurē, Elīna atver sava auto logu, izbāž roku un aizmugurē esošajiem parāda žestu, kura izveidošanai četri pirksti jāsaliec un viens jāatstāj iztaisnots. Vai tiešām šie aizmugurē esošie murmuļi iedomājas, ka dēļ taurēšanas viņa tagad pārdomās un neveiks neatļautu pagriezienu? Nē, tā nebūs! Jo viņa steidzas, un nākamā iespēja nogriezties pa kreisi atņem piecas minūtes. Apmierināti smaidot, Elīna aizver mašīnas logu, pagriež skaļāk mūziku un gaida savu iespēju šķērsot pretējās braukšanas joslu.

Pēkšņs trieciens un troksnis Elīnai liek pagriez galvu uz kreiso pusi, kur viņa redz jaunu vīrieti, kurš ar asiņainu beisbola nūju apstrādā viņas auto spoguli, līdz tas aizlido zem pretim braucošā auto riteņiem. Elīna iespiedzas un ar šausmu un apjukuma pārņemtu skatienu seko, kā vandālis, piebeidzis spoguli, atvēzējas un nākamos sitienus triec viņas auto durvju stiklā. Kā sargādama seju no sitieniem, Elīna aizsedz seju ar rokām, saraujas, kāja atbrīvo nospiesto bremžu pedāli un auto ieripo pretējās braukšanas joslā.

Triecieni dažādās ķermeņa vietās, dīvaina garša mutē un lidojums – to visu Elīna sajuta tās dažas garās sekundes, kamēr bija aizvērusi acis. Atverot acis, viņa redz austrumu Āzijas metāllūžņu kaudzi, kuras vidū atrodas, un sev apņēmīgi tuvojošos stāvu, kurš apstājās pāris soļu attālumā. Skatienam skaidrojoties, Elīna šajā stāvā sazīmē savu uzbrucēju, kurš savu brutālo ieroci nomainījis pret citu. Izplūdušais tēls lēnām, kā izbaudīdams katru mirkli, paceļ rokā turēto pistoli.

Elīna vēl mēģina iebilst, kā kaulējoties par savu esību, bet, kā atbildi, sadzird dobju troksni un sajūt asu dzēlienu pierē.

VI

Jā! Pēteris pats bija pārsteigts par tik pārliecinošu un skaļu frāzi, kas daļai kāzu viesu lika pārsteigti salēkties, bet topošajam sievastēvam izraisīja ķircinošu smīnu. Bet tieši tā Pēteris jutās un nekas nespētu likt viņam pārdomāt. Šajā niecīgajā laikā, kopš izlaiduma nakts, kad Pēteris bārā satika Lindu, kā šausmīgā latīņamerikāņu ziepju operā izlīgumi bija mijušies ar pārpratumiem, priekpilna laime ar mulsinošiem strīdiem. Bet neviens no šiem notikumiem nemainīja jūtas, kuras Pēteris juta pret Lindu. Vēl vairāk – katrs jauns pārdzīvojums kā neredzams pavediens arvien ciešāk sasaistīja abus, līdz pilnīgai vienam otra izzināšanai, savstarpējo aizvainojumu aizmiršanai un pilnīgai pieņemšanai. Viņi bija viens vesels.

VII

Juris Aukskāpis ir veiksmīgs uzņēmējs, kurš ar savu darbošanos spēj nodrošināt vairāk kā pieklājīgu dzīvesveidu sev un savai mīļotajai ģimenei. Dēļ šīs ģimenes mīlestības viņš, cik vien bieži iespējams, dod brīvus vakarus auklei un pats personīgi ierodas uz skolu pakaļ bērniem. Arī šovakar. Tā kā laiks ārā vēl ir pavasarīgi drēgns un līdz tuvākajai autostāvvietai minūtes desmit, ko iet, Juris, kā parasti, apstājas uz brauktuves pretī skolai, ieslēdz avārijas gaismas un gaida, kad viņa mazie palaidņi skries ieņemt vietas ērtajā un siltajā auto. Gaidīšana ievelkas, bet nekas – tam salonā ir radio, žurnāli un telefons, lai arī gaidot dzīve neapstātos.

Auto taure izrauj Juri no mūzikas un krustvārdu mīklu pasaules, viņš paceļ acis, paskatās pa sānu logu un ierauga, ka blakus, brauktuves vidū apstājies auto, tā logs nolaists un pretī raugās jauna, simpātiska un smaidīga vīrieša seja. Juris, mazliet pārsteigts, uzsmaida pretī, jo, par spīti mīlestībai pret sievu, regulāri ļāvās jaunu vīriešu valdzinājumam. Lai gan šāda iepazīšanās uz ielas gadījās pirmo reizi, viņš neapmulst, atver sava auto logu, uzsmaida un piemiedz ar aci savam jaunajam paziņam. Ir nepieciešama tikai sekundes simtdaļa, lai šo smaidu sejā pārvērstu par šausmu izpausmi, redzot, kā jauniegūtais paziņa lēnām pret Juri paceļ pistoli un izšauj.

VIII

Linda vēl gādīgi izlaiž roku caur matiem Pēterim, kurš notupies atvadās no piektajā mēnesī esošā Lindas punča, un rotaļīgi atgrūž viņa galvu, lai varētu aizpogāt mēteli.

Pēterim ziņa par bērniņu bija patīkami negaidīts pārsteigums un viņš nepacietīgi skaitīja dienas, stundas un minūtes, alkās, pēc iespējas ātrāk ieraudzīt, paņemt rokās un samīļot savu mazo atvasi, kura ar katru dienu arvien vairāk un vairāk cenšas iezīmēt savus apjomus Lindas ķermeņa kontūrās. Kā apmāts dzejnieks viņš domās apcer ainas, kurās abi jaunie vecāki skolo, strostē un apgādā savu mīlēto un mīlošo mazuli. Kā gādīgs bebru paps, viņš cenšas izpatikt katrai Lindas iegribai un kaprīzei, lai arī cik mulsinoša vai savtīga tā tobrīd liktos. Un atkal un atkal, kā nepacietīgs amnēzijas mocīts tīnis, viņš skaita dienas, stundas un minūtes…

IX

Kārtējo reizi mazais hečbeks strauji samazina ātrumu, kamēr tā vadītājs, telefonā klausīdamies un ar acīm skatīdamies, mēģina noteikt pareizo vārtrūmi, kurā jāiegriežas. Parasti Kristapam pietika ar mājas numuru, lai atrastu picu gaidošo klientu, bet šoreiz kartes viņu nerroja – nav šai ielai tāds numurs. Zvans dispečeram, zvans klientam, it kā varbūt korpuss “a”, varbūt “b”, bet pie vārtiem augot koks. Koks! Kristaps strauji nospiež bremzes, auto apstājas pie koka, bet pēc desmit metriem ir vēl viens koks un vārti. Te taču visa iela vienos kokos! Cilvēki, lūdzu, izteikties skaidrāk! Nē, šī nebūs īstā vieta – pie mājas esot metāla vārti, bet šeit vienkārši šlakbaums. Atkal straujš uzrāviens un, tuvojoties nākamajai vārtrūmei, Kristaps jau atkal strauji spiež bremzes, bet sajūt spēcīgu triecienu aizmugurē esošajam auto, ietriecoties viņa auto.

Kristaps nobremzē pilnībā, ieslēdz avārijas gaismas un izlec no auto, lai dotos skaidroties ar vaininieku, kurš lēnām mēģina bēgt atpakaļ gaitā. Kristaps, dusmīgi bļaudams, sāk mesties pakaļ vainīgajam, līdz apstājas tikpat strauji, kā viņa hečbeks un, šokā sastindzis, skatās, kā vaininieks, ļauni smaidīdams, dzen savu auto tieši virsū. Kristapa pēdējais lidojums ir tikpat saraustīts kā viņa braukšana – uzrāviens uz kapota, strauja pārslīdēšana pār vējstiklu un asa bremzēšana ar seju brauktuves asfaltā.

X

Par spīti astoņus mēnešus līdzi nēsātās mazās dzīvībiņas arvien pieaugošajam svaram un aktivitātei, Linda šodien jūtās kā tauriņš, kurš tikko izlauzies no sava kokona, lai, jauniegūto spārnu un vēju nests, trauktos pretī saulei. Protams, ka viņa varēja ļauties Pētera pierunāšanai un kā princese sagaidīt, kamēr viņas bruņinieks piedzen karieti, bet tas nav viņas dabā. Turklāt kafejnīca ir tepat blakus – tikai cauri parkam, pāri ielai. Ar kājām būs ātrāki.

Un ārā šodien tik pasakains laiks – ik uz soļa jūtamas pavasara smaržas, atgriezušos gājputnu treļļi un nepiekāpīgās saules siltums. Neaizvākto rudens lapu klājums jaucās ar līdz galam neizkusuša sniega pleķiem, kuri rūk ar katru minūti, atklādami jaunas platības ar ziemā uzkrātajām gājēju un viņu četrkājaino draugu šmucēm. Bet arī šie nejaukie vēstneši Lindai nespēj atņemt sajūsmu un prieku par no ziemas miega mostošos dabu un mazo brīnumiņu sevī. Vēl tikai gājēju pāreja, skatiens pa kreisi un aiziet, uz priekšu…

XI

Motors mežonīgi rēc, automašīnai lielā ātrumā nesoties pa lielceļu, bet Pēteris to nedzird. Sekojošo policijas auto sirēnas gaudo, skaļruņos atskan sekotāju balsis, bet arī tās Pēteris nedzird. Galvā zibsnī tikai viena doma. Mirusi! Kas tā par neizprotamu pasauli, kurā auto atļauts vadīt cilvēkiem, kas to nedrīkst un neprot? Kas tas par autovadītāju, kurš ignorē gājēju pārejas? Kas tā par dīvainu likteņa spēli, kas tajā brīdī lika uz gājēju pārejas atrasties Lindai? Kāpēc vienā mirklī no viņa dzīves izrauta pagātne, tagadne un nākotne? Pēteris paceļ acis uz atpakaļskata spoguli, apskata sekojošo auto bākugunis un nopūšas. Kāds vājprātis bija par gudru, lai apstātos, un notrieca viņa Lindu.

Pēteris īsti neatceras, kas notika pēc Lindas atpazīšanas slimnīcā, un kādu brīdi darbojās automātiski, bet no šoka viņu izrāva kāda rupekļa taurēšana un lamas. Pamanījis, ka atrodas uz gājēju pārejas un sajutis Sašas auto bremžu smaku, Pēteris atkal un atkal atcerējās Lindu un pirmo reizi savas dzīves laikā pilnībā zaudēja kontroli pār savu organismu, ļaudams tam atbrīvoties no kuņģa satura tieši uz Sašas auto. Nespēks pārņēma Pētera kājas, un viņš nedaudz saļima uz novemtā auto kapota. Ar lielām pūlēm Pēteris sakopoja spēkus, un piespieda sevi doties prom, meklēt vietu, kur varētu palikt viens ar saviem pārdzīvojumiem. Domas par pasaules netaisnību grieza Pētera smadzenes, līdz kāds necilvēcīgs brēciens lika viņam apgriezties. Treniņos apgūtās prasmes un vingrinātie refleksi nostrādāja ātrāk par Pēteri, kurš, par savu rīcību nedaudz šokēts, nu skatījās uz zemē guļošo Sašu. Nē, šāds cilvēks noteikti jāaizvāc no ielām – nozibēja galvā Pēterim, jau piņķerējot no zemē guļošā uzbrucēja rokām beisbola nūju, lai paveiktu to, ko tās īpašnieks neprata. Cik gan dīvaini, ka zemē, kura beisbolu nespēlē, nūjas var dabūt katrā lielveikalā…

Pēteris atrāva skatu no spoguļa un pievērsās blakussēdētāja sēdeklim un tajā nomestajam dienesta ierocim, kuru līdz šim bija izvilcis tikai mācību laikā. Bet šodien kāds nezināms spēks lika to uzmeklēt somā brīdī, kad ieraudzīja Elīnas auto saskrienamies ar pretim braucošo kravas auto un paliekam šķērsām brauktuves vidū. Iespējams, ka sāpes, ko viņa tobrīd juta, bija vairāk kā pienācīgs sods par necieņu pret citiem, bet Pēteri kāds dīdīja paveikt darbu līdz galam. Ar katru soli, kas viņu tuvināja Elīnai, viņš arvien vairāk un vairāk izjuta sevi kā noteicēju par augstprātīgās cietējas likteni un pilnībā izbaudīja to…

Sajutis nelielu gaisa trūkumu, Pēteris ver vaļā automašīnas logu. Ar acu skatienu sekojot lejā slīdošajam stiklam, viņš atceras lielo, grezno auto, kurš, sānielas šaurībā, bija apstājies pie nepārtrauktās līnijas un bloķēja ceļu pārējiem. Pēterim bija iepaticies viņa ieroča nestais nāvējošais spēks un tā dotā pārākums pār citiem, tādēļ noteikti vēlējās tuvāk apskatīt šī stāvošā auto vadītāju. Apskatīt un nošaut, kā radījumu, kas nav pelnījis dzīvot…

Pa logu ieplūdušais svaigais gaiss izrāva Pēteri no pārdomām un sāka atgriezt apziņu. Un kur doties, uz kuru pusi meklēt pareizo galamērķi? Pēteris pārlaiž skatu kapotam un asiņu pēdām uz tā, kas atmiņā atsauc Kristapa saraustīto braukšanu vairāku kvartālu garumā. Pēc Pētera domām šādus straujus uzrāvienus un vēl straujāku bremzēšanu noteikti nedrīkstēja atstāt bez ievērības un viņš ar lielu baudu uzņēma ātrumu, lai ietriektos Kristapa auto brīdī, kad iedegās tā bremžu gaismas. Un pēc tam, ar vēl lielāku baudu, pārslēdza uz atpakaļ gaitu, pabrauca dažus metrus atpakaļ un gaidīja saldo ēdienu Kristapa personā, kurš izlēcis uz brauktuves skrēja pakaļ un lamājās. Bija tik savādi dzirdēt un sajust, kā cilvēks pārslīd auto jumtam un piezemējas ar seju pa priekšu uz brauktuves…

Pēteris ar nepatiku atraujas no asiņainā kapota un sadzird motora rēkoņu, ierauga spidometra bultiņu, kas cenšas traukties pretī galējam stāvoklim. Un kas tad ir viņš pats? Atmiņā uzaust ainas, kurās Pēteris pats, vājprāta dzīts, iesaistās agresīvās apdzīšanas un pārkārtošanās rotaļās ar straujiem uzrāvieniem un bremzēšanu, ar neprātīgiem manevriem un milzīgu veiksmi. Cik gan bieži viņu pārņēmusi nepacietība pret lēnām kustošos vai pārākuma sajūta pār lielā ātrumā apdzīto? Par ātruma pārsniegšanu un tādiem sīkumiem kā pagriezienu rādīšanu pat nerunājot? Bet! Agresīvās transporta spēlītes ir sīkums, salīdzinot ar Pētera pastrādāto šodien. Viņš ir prokurors, tiesnesis un bende vienā personā. Viņš ir slepkava…

Pēterim atkal sāk trūkt gaiss, pretīgs kamols kņud kaklā, vēderā kaut kas griežas, un atkal ar milzīgu spiedienu kuņģa saturs triumfāli izlaužas, noklājot auto stūri, Pētera klēpi un rokas.
Likuma un taisnības aizstāvis, kurš ir atbrīvojis pasauli no tādiem pašiem vājprāta pasažieriem, kā pats. Pētera kāja krampjaini iespiež auto gāzes pedāli, tahometra bultiņa draudīgi raustās pa sarkano rādītāja zonu. Drudžainas domas atkal un atkal cauršauj Pētera galvu, atmiņā uzaust mirstošo sejas un vaidi. Garām slīdošā ainava Pētera acīs lēnām izplūst un saaug neizprotamā murskulī, kuru caurdur ceļa līnija. Un tagad padoties un saņemt pelnīto sodu? Kādu sodu viņš ir pelnījis par ļaušanos vājprāta aicinājumam sēsties blakus? Vai no viņa dzīves izrautā Linda nav augstākais sods, ko Pēteris var saņemt? Atmiņas par Lindas silto smaidu, gādīgo izturēšanos un viņas vēderā augošo mazo dzīvību izraisa savādi patīkamu kņudoņu Pētera organismā un sejā atplaukst smaids. Būt atkal kopā, būt vienam veselam – viss pārējais ir nenozīmīgs.

Ir tikai viens veids, kā viņi var būt kopā šodien, būt kopā nākotnē un atkal dalīt pagātni. Ir tikai viens veids, kā Pēteris var aizrauties no šodienas vājprāta nedarbiem. Ir tikai viens veids, kā var likt izgaist visam nenozīmīgajam un liekajam. Pēteris blakussēdētāja sēdeklī satausta pistoli, pieliek to pie deniņiem un aizver acis. Viņš atkal domās redz Lindu, kas gādīgi apskāvusi sevī augošo mazuli laimīgi smaida un gaida Pēteri.

Atskan šāviens, un Pētera vadītā auto stiklu no iekšpuses noklāj asiņu un smadzeņu sajaukums. Auto lielā ātrumā turpina savu ceļu līdz tuvākajam līkumam, kur pus palēcienā šķērso grāvi un atduras ceļa malā augošā liepā, tā izbeidzot savas aktīvās ceļa gaitas.

  1. Cepumi nepalīdzēja.

    Kaut kas starp moralpain un Dzīves krustcelēm, bļa.

  2. “…iesakām nodrošināties ar lielu krūzi tējas un ņammīgiem cepumiem”
    Kaut kādas 15-gadīgas meitenes Cehs darbā paņēmis?

  3. VaiSpejTrapitLikePogai

    Baigi nopietnā šņega…

  4. Ar kuru no Ceha jāpārguļ, lai varētu savu garadarbu publicēt?

  5. Kulminācijai derēja Pēterim vēl pirms šāviena notriekt kādu grūtnieci, un ieraut nākamo sarūgtināto tēlu trakā vājprāta virpulī.

  6. Ādolfs, tas kurš Rožukronis

    Grūts gabals. Tā arī nesapratu kurš vainīgs un kurš nevainīgs.

  7. Da nu nafig. neizlasīju līdz galam. laikam esmu lohs, bet man kaut kā pohuj!

  8. Ar Jaunciema Bomzi, Egon.

  9. Kaut kur teksta vidū pazaudēju trauslo intereses pavedienu. Nelīdzēja ne mērcēšana tējā, ne barošana ar cepumiem. Sasodīts, vai obligāti katru teikuma priekšmetu ir jāizrotā ar banālu apzīmētāju mežģīnēm?
    Šādā stilā var droši rakstīt tehniskās specifikācijas kafijas automātu, apdrošināšanas polišu vai biroja krēslu publiskajiem iepirkumiem.

    Taču visvairāk mani satrieca varoņu vārdu izvēle. Nu kāds vēl Pēteris? Andžejs Cēlkoks, Rībvaldis Rosenberghs, Mēris-Justīne Kilovats, Arkādijs Blaugzna – lūk, normāli literāro varoņu vārdi.

    Bļin, sabojāju sev dienu. Vai pat divas.

  10. TL;DR

    P.S. Varbūt vēlāk.

  11. ‘U’, nesaki vis. Daiļrunība ir vērtīgs stāstījuma aspekts. Kaut vai novērtē V.Šekspīra darbu daiļrunību. Ne jau interesanta sižeta dēļ vien tādi rakstnieki ir iegājuši zelta klasiķu fondā.
    Taču, protams, “kas par daudz, tas par skādi”, tur tev jāpiekrīt. Lasītājam vajadzīga atelpa arī no tēlainiem izteiksmes līdzekļiem. Šajā sakarā, manuprāt, vislabākais paraugs ir Dž.K.Džeroma ‘Trīs vīri laivā, neskaitot suni’.

    Vēl jāpiebilst, ka bez tēlainiem izteiksmes līdzekļiem būtiski ir arī tas, kā veidota sižeta līnija. Atceramies principu, kā tiek veidotas anekdotes: nobeigumā ir negaidīts pavērsiens.
    Šajā ziņā aplūkotais stāsts zaudē, ka sižeta pavērsiens ir vidū, nevis beigās.
    Ja tā veido garu stāstījumu, tad vēl variants ir pielietot rēbusa principu, kad tiek savīti vairāki sižeti grūti atšķetināmā mudžeklī, vienlaikus nodrošinot, ka lasītājs nezaudē uzmanību. Piemēram, kā tas izcili īstenots Kv.Tarantino ‘Lubenē’ (Pulp Fiction).

    Morāle: autoram ir vēl, kur augt, taču iesākumam un – galvenais – ceha auditorijai ir pietiekami labi. Varbūt ‘U’ ir rūdītāks literatūras patērētājs un tāpēc sagaida, lai visi spētu sniegt tikai un vienīgi pērles, taču ‘U’ nav vienīgais šeit.

    Ps. Aplūkotā stāsta vēstījums gan man nešķiet vērtīgs. Nu i nafig literāri izdaiļot tādu sūdu kā sociopātu pārdzīvojumus. Ir vērtīgāki temati. Turklāt labāk izvēlēties kaut ko asprātīgu, nevis depresīvu.

  12. Kārtējā gātēā.

  13. Nobeigums kautkāds aprauts.
    “Auto lielā ātrumā turpina savu ceļu līdz tuvākajai gājēju pārejai, kur notriec grūtnieci, pus palēcienā šķērso grāvi un atduras ceļa malā augošā liepā, tā izbeidzot savas aktīvās ceļa gaitas” – cita lieta.

  14. Bāc, vai tad manis rakstītie teksti ir publiski pieejami un tos mierīgi jebkurš var izlasīt? Es ta domāju, ka intīmi un privāti sarakstos ar Vaideloti… Lai nu kā, bet es taču drīkstu paust savu viedoklīti? Nu lūdzu…

    Bērnībā mani fascinēja Šekspīra talants un ņuhs piemeklēt vārdus, kuri 20. un 21. gs. noteikti kļūs par arhaismiem un izzudīs no ikdienas aprites un tad ar tiem piebāzt savus sonetus un lugas.

    Šodien mani fascinēja: “Atverot acis, viņa redz austrumu Āzijas metāllūžņu kaudzi, kuras vidū atrodas, un bla, bla, bla.”

    Ko lai saka, varu tikai apbrīnot varones spēju nāves tuvumā situāciju reģistrēt kā sekundāru un debilu detaļu apkopojumu. Fakts, ka neatņemams autoavārijā gūtas traumas simptoms ir sava auto izgatavošanas vietas izvirzīšanās domāšanas procesu priekšplānā, ielips manā empīrisko datu vācelītē kā košļene matos.

  15. Tā pati nelaime, kas visiem grafomāniem iesācējiem. Tēlu pilnīgā plakanība, vienīgais par Lindu mēs uzzinām, ka tas ir blonds, šķelmīgs meitentiņš. Pārējie: Saša, Pēteris. Juris Auškāps – tikai vārdi.
    Kā var lasītājs izjust jelkādas simpātijas vai antipātijas pret kaut kādiem plikiem vārdiem? Tur arī interese pagaist jau pirmajās rindkopās, lai cik baiss un sapiņķerēts sižets tur tālāk netiktu raisīts.
    Un tad vēl tā skolas domrakstu iedīdītā nevaloda, uzreiz atmiņā uzaust manas apaļīgās nelaiķa latviešu valodas skolotājas nepatīkamā, spalgā balss, lasot klasei priekšā labāko domrakstu.

  16. Es laikam kaut ko darīju nepareizi, atskārtu ar cepumiem dirsā, pinpi iemērktu tējā un nebeidzami sev atkārtodams “tikai lohi neizlasa līdz galam”

  17. Pēc tesmeņa komentāra izlasīšanas manu sabojāto dienu skaits saruka līdz 0. Paldiesiņš.

  18. ‘U’, tavs “viedoklītis” jau te tiek cienīts, kā līdz šim redzams. Tā ka vari droši turpināt savus bezcerīgos centienus atkausēt Vaidelotes sirdi.
    Tomēr vispār jau tiešām ceha komentāru vidū laiku pa laikam izskan prasība vienam otram aizvākties no šejienes. Kaut vai iepriekšējā rakstā, kur viens anonīmi pieprasīja trim citiem komentētājiem pazust. Nav te nekāds demokrātiskais humora un satīras portāls. Riktīga ‘Patiesības ministrija’, dritvaikociņ. Prozīt!

  19. Senci tu esi pegjiks

  20. Vai nevarētu lūdzu publicēt Vaidelotes kailbildi, tas būtu jauks žests no Jūsu puses, kas iepriecinātu daudzus lasītājus,

  21. Tas bija pelnīti, ka iepriekšējā rakstā “viens anonīmi pieprasīja trim citiem komentētājiem pazust”, ko asie kritizētāji arī izdarījuši. Teksta anālīze viņiem izrādījās par smagu. Tādi parasti ir šie moralizētāji – fiksēti anālājā periodā; ar bļaustīšanos kā ir pareizi viņu pasaule beidzas. Kāds labākajā gadījumā atrod sev pielietojumu grāmatvedībā.

    Man personīgi šie apzīmētāji literārajā vēstījumā nelikās apgrūtinoši. Jo ikdienā brīžam pārāk tieša, funkcionāla ir kļuvusi valoda.

  22. Atvēlēju laiku, un izlasīju.

    1000/1000 dimiteri.

    Labprāt redzētu Holivudas ražojumu smagas psiholoģiskas drāmas versijā ar kādu psihodēlisku mūziku fonā un mazliet hipsterīgu/eksperimentālu elektroniskās mūzikas elementu apvienojumu ar episku rokmūzikas skanējumu filmas beigās, tieši tad, kad Pēteris aiziet sviestā. Jau spēju iedomāties ainas. Burvība.

    Miljoni? Nē, tā filma atnestu miljardus.

  23. Vajadzēja vēl samokatu iepīt stāstā papildus skaudrumam.

  24. Autors neveiksminieks, savu garadarbu sarakstījis sēžot rūtainā kreklā, piepirstā istabā un sūcot bamsli. Pseidointelektuālis, mazliet no laika atpalicis. T.i. dzīvo pagātnē, kad “viss bija krutāk”. Raksts = tendencioza huiņa.

  25. Aizmirsu piebilst, ka autora logiem priekšā bija aizvilkti biezi aizkari, vai pat uzlīmēta melnā plēve (siltumnīcu, jo lētāk). Tas, lai acīs necērtas dienas gaisma un no pagalma nesūcas iekšā pozitīvisms.

  26. iesakām nodrošināties ar lielu krūzi tējas un ņammīgiem cepumiem
    Stulbs esi? Labs alus un pretīgas cigaretes!
    Bet pārējo murgu izlasīšu vakarā, nau laika, tagad jāaiziet bik pie Balzāma.

  27. Jā, Ļoha, ja tu nesaprati par ko ir teksts, tad tekstā ir rakstīts par tevi, kāds tu Ļoha:)

Komentēt