Jau labu laiku man nedod miera rindiņas “Tie, kas agrāk man teica: “Čau, Gustiņ!” tagad saka: “Sveiks, Gustāvõ!”” saistība ar frāzi “It kā jūs visi tauriņi, bet es starp jums – krupis.”
Man ir sajūta, ka toreiz, būdams krupis, Gustavo ļāva mums ieskatīties viņa skarbajā tūkstošgades sākuma ikdienā: atstumts, bāls plikpauris sava fiziski pārākā sāncenša ēnā. Tad viņš it kā ienira, bet parādījās jau pavisam cits: elegants, iesauļojies, viegli šūpojoties, ironiski tamborētā vestē ar simfonisko orķestri aiz muguras. Bet vai Gustavo mani kā klausītāju ir vedis visu šo ceļu pie rokas? Vai mēs šo ceļu esam nogājuši kopā, lai viņam būtu tiesības klaji manifestēt savu spozmi? Šaubos.
Personīgi man šī ceļa starpposma trūkums tomēr ir devis skaudru apjausmu par laika ritējuma neatgriezenisko iedabu. “Pirms desmit gadiem” manā apziņā bija iekonservējies kā nemainīgs “deviņdesmitie”. Ja kāds šos vārdus izteica, uzreiz iedomājos “Karalis Lauva”, bet sen jau taču jādomā “Bumer”. No nevainīgās bērnības šī frāze gluži nemanot ir pārtapusi par Imantas stroiku netīro sniegu. Par vietu, kur kaut kas salūza Gustavo dvēselē, un viņš saprata, ka vajag iekampt un nelaist vaļā, iekampt, turēt no visa spēka un nokost lielāko gabalu.
Reiz Ozols ņirgājoties par Gustavo kompozīcijā “Kartupelis” izsmēja Gustavo centienus gūt panākumus, izmēdot viņa kādā vājuma brīdī paustos vārdus “Ja neizlīdīšu līdz trīsdesmit, mana dzīve beidzas.” Laiks ir pierādījis, ka izlīst ir izdevies un tagad ir piepildījies Gustavo sapnis par slavu, jahtu, naudu un kuci pie katra sāna. Skaidrs, dusmīgi skaitīt par rajonu vairs nav pamata, tāpēc arī iepriekš pieminētā tamborētā veste. Tomēr acīmredzami izlīšanas process bijis gana nepatīkams, lai ne tikai nepalīdzētu jaunajiem talantiem, bet nežēlīgi atņemtu to vienīgo vērtību, kas viņiem ir – “tekstu pilnās klades”. Mūzikas pazinēji noteikti jau uzreiz saprata, ka runāju par Kurta skaņdarbu “Dziesma manai pilsētai”, kas nolaupīts un padarīts par samtaini gludu, kastrētu, plastmasīgu ķēpu.
Tāpat kā jāatbrīvojas no vecajām asociācijām ar frāzi “pirms desmit gadiem”, tāpat jātiek vaļā no maldiem, ka Gustavo ir “tas labais, inteliģentais reperis”, bet Ozols “brutāls, ne īpaši spožs izsitējs”. Klausītājiem, un tai skaitā arī man, jānomet mīlošās mātes sindroms, kuras acīs dēls vienmēr būs tas pats bezbēdīgais piecgadnieks, kas uz paklāja rotaļājās ar konstruktoru: arī tad, kad viņam ir piecpadsmit, trīsdesmit vai četrdesmit. Gustavo ir izaudzis par neapšaubāmi talantīgu, bet slīpētu un nežēlīgu aprēķinātāju. Tāpēc šis raksts tapa ilgi un lielās mokās – jo, atšķirībā no Kurta, no manis nevienu dziesmu nevar nopizģīt, tāpēc baidos gluži vienkārši dabūt pa muti.
Izklausās pēc Texxxtiem
Tad jau Tu neesi redzējis Gustavo “Taisno tiesu”: http://www.youtube.com/watch?v=i03hh20LQfE
HariZma: cerība, ka tu šobrīd nodarbojies ar īpaši izkoptu trollingu, ir vienīgais, kas mani attur no pašnāvības, pēc tava komentāra izlasīšanas.
Klausies Led Zeppelin un šādas izkdienišķas problēmas izpaliks :)
HariZma – manuprāt, par to, ka viņš ir dzirdējis Taisno tiesu, liecināja frāze “tekstu pilnas klades”.
Taču Gustavo atbilde uz šo recenziju varētu būt no tās pašas dziesmas, kuras citāts izmantots sākumā, proti, “Bet vai es tiešām kādam biju zvērējis / Palikt uz mūžu Gustavo Tobasko?”.
http://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=86mBwDD0zps
ar šo Gustavo sabeidza savu tēlu manās acīs..
Gustavo, kā tauriņš, sākotnēji kāpurojās guļamrajonu dīvaini smakojošajās kāpņutelpās, izmantojot sūra darba dzīparus, iekūņojās andergraundā, tad ar albumu “Pa pāris pantiem/Viesības viesnīcā” izlauzās no grūtsirdības kokona un nu, izpletis savus pasakaini krāšņos spārnus, ļaujas gara lidojumam, muzicējot, kad un kā to kāro sirds, un ar pusrīmēm apputekšņojot meitas visos iPhone bāros Rīgā.
Viņa pārvērtības ir piemineklis cilvēka gribasspēka un apņēmības augļiem, kam, katram modernam Latvijas cilvēkam, vajadzētu kalpot par mērķi. Gustavs, par spīti vētrām Latvijas hip-hopa glāzē, sevi veidojis pats, tāpēc visa viņa virzienā vērstā kritika ir vienkārši skaudība vai gara vājums.
.., bet ļoti aktuāls raksts. Pāķis tu esi, Tricep. (-s?)
ja nesaaksiet atkal rakstiit par feeceem un onaneesanu, es te chista vairs nenaaksu. es jau saprotu, ka pat geeki bauda vasaru, tomer lasitaji jau nedeljam ilgi kauc peec samtaina teksta, kas liek kjekarinjam sarauties chokuraa.
Šitas “Ja neizlīdīšu līdz trīsdesmit, mana dzīve beidzas.” atgādina tekstu no ”Sīpoli”
vai arī frāze “es to visu uzcēlu, tāpēc varu arī sagraut”.
vienkārši runājot gustiņam pārgāja jaunības maksimālisms.
iet līdzi laikam, no gangsterrapa līdz šļāģeriem.
Tas tiešām tā notiek?? Cilvēki vienkārši ņem un klausas šādu huiņu un tad apsriež?
Tajā pašā laikā Malduguns izdod labāko albumu Latvijas mūzikas vēsturē un nevar 300 kopijas notirgot. Kas par ačgārnu pasauli.
Kā Tev, Tricepss, liekas, ko Instrumenti izdarīja ar Pērkona dziesmu Pērkons Dārd? http://www.youtube.com/watch?v=2ls9mv3_h2A
domāju ka Laura Reinika ceļš līdz kaut nelielas sabiedrības daļas nelielai cieņai ir bijis nesalīdzināmi garāks, ērkšķiem kaisītāks un apsmiekliem, sabiedrības nicinājuma bagātāks
pornstar, pēc malduguns mūzikas izklausās ka viņi ir nevis radījuši “labāko albumu latvijas mūzikas vēsturē” bet nav mazgājušies un smirdējuši ar saviem garajiem matiem
Zemniek – Viņiem jau pačku vairs īsti nav… :( Vai ja viņi izskatītos šādi http://jaggednoodles.files.wordpress.com/2011/10/hipsters21.jpg tad Jums viņi patiktu?
”Dziesma manai pilsētai” piedziedājums nav zagts – tas ir ar atļauju paņemts. Pirms runā,uzzini sīkāk.
@112: Jā, bet kā tu izskaidrosi to, ka tev smird seja?
Nu i kas, ka Gustavo ir “Taisnā tiesa”? Viņš tak sen jau pateica, ka to vairs koncertos neizpildīs. Gluži kā ‘divi rajoni, četras pežas’ u.c. agresīvās jaunības hītus. Tagad ar Prāta vētru ietusē, kuru pats lamāja senāk utml. 2kosis.
Patiesībā viss ir tikai par un ap seksu. Gustavo trūkst sekss. Un viņš to ir pelnījis. Nebūs Tev seksa ar Doļģi vairs nekad. Saprati?
šis raksts ir tas, kas salauza Gustavo un liek viņam mainīt vārdu…