Vai ir vērts mīlēt Latviju?

Nesenā akcija “mēs arī bēgtu” izraisīja pamatīgu traci sabiedrībā un pat Aizsardzības ministrijā, kā rezultātā akcijas veidotājiem nācās atvainoties. Tas ir ļoti netipiski pašmāju sociālajām kampaņām, jo pat Valsts integrācijas fonds neatvainojās par visnotaļ rasistisko akciju ar “blackface” krāsojumu uz Palkavnieka sejas.
Katrā ziņā, izkristalizējās visnotaļ skaidrs naratīvs – ja tu vēlies pasargāt sevi un savu ģimeni no kara šausmām, tu esi dzimtenes nodevējs. Ļoti dīvaini, ka radās negatīvā reakcija uz tipiska latvieša salīdzināšanu ar tipisku Sīrijas bēgli, jo it kā, visticamāk, latvieši analoģiskā situācijā nebēgtu.

Tātad, radīsim teorētisku scenāriju, kurš atbilst Sīrijas šī brīža situācijai: Latviju bija ilgi kontrolējis totalitārs Nacionālās apvienības režīms, pret kuru sadumpojās Latvijas iedzīvotāji, kā rezultātā izcēlās pilsoņu karš, kam paralēli radies teroristu grupējums “Ždanokas valsts”; rezultātā visi šauj visus, griež galvas, laupa un izvaro, bet tie, kas vēlas no tā aizbēgt, dažu latviešu–prāt, nemīl savu valsti un ir gļēvuļi.

Ja daudzi īstie patrioti, kas tik ļoti mīl savu valsti, izvēlās Saeimas algas vai ziņu portālu komentāru sadaļu, nevis dienestu Latvijas armijā vai Zemessardzē, tad varam droši pieņemt, ka gatavība mirt par valsts teritorijas aizsargāšanu nav obligāta prasība mīlestībai pret savu valsti. Labi, ja tomēr jāmīl, tad – kas? Latvijas teritorija, kas pārsvarā sastāv no privātiem īpašumiem, uz kuriem sperot kāju, mani varētu sodīt? Visi tās laukakmeņi, ozoli, Ventas rumba, Daugava un Gaiziņš? Vai man jāmīl visas Latvijas pilsētas un katrs to iedzīvotājs? Vai man saviļņojumā jāizplūst asarās un puņķos ik reizi, kad ieraugu kārtējo sūdiņu ar latvju zīmēm? Un cik stipri man jāmīl Latvija? Vai pietiek, ja reizi gadā iemetu Daugavā rožu pušķi un kasti Laimas konfekšu, vai man laiku pa laikam jāpažļurkstina divus pirkstus miklajos, sarkanajos mālos?

Labi, aiztaupīšu bagāžu ar asprātīgiem salīdzinājumiem, jo, kā teica klasiķis – nevajag cūkas ar pērlēm barot. Neviens nemīl šī brīža Latviju, mums uzlikts par pienākumu mīlēt neeksistējošu Latviju, ideju par to vai utopisku vīziju, kura ir konstruēta no labākajām īpašībām, kādas mēs vēlamies piedzīvot. Tomēr cilvēki ir dažādi – kamēr vieni vēlas redzēt multikulturālu un liberālu valsti, tikmēr citi grib Abreni un tik baltus latviešus, ka pat Imants Parādnieks būtu deportējams atpakaļ pie saviem Čingishana pēctečiem.

Dzimtenes mīlestība ir ļoti kaitīgs koncepts, daudz labāks būtu lepnums. Bezprecedenta mīlestība pret lietām vai idejām, kuras es nevaru izvēlēties, ļoti atgādina disfunkcionālas attiecības. Piemēram, ja ziņās izlasām par vīrieti, kurš sit savu sievu, viņš ir kretīns un pelnījis “pa purnu”, bet, ja šāds varmāka ir ģimenes loceklis, tad viņā uzreiz tiek meklētas labās īpašības ar ko notušēt zilumus, piemēram: “…bet viņš ļoti mīl savus bērnus.” Lepnums ir daudz labāks, jo tas ir uz rezultātu orientējošs, piemēram, par izciliem tautsaimniecības un sociālo procesu rādītājiem (IKP, izglītības līmenis, vidējais mūža ilgums, utt.).

Personīgi man ir daudz lielāks lepnums par daudzajiem Latvijas IT uzņēmumiem, kuru pakalpojumus pērk visā pasaulē, nekā par kārtējiem produktiem, kas aprakstīti ar latvju zīmēm, lai iedzīvotos uz vietējo pamuļķu sentimentu. Man ir daudz lielāks lepnums par jauniešiem, kas ieņem pirmās vietas pasaules fizikas olimpiādēs, nekā par Eirovīzijas dalībniekiem. Man ir liels lepnums par dažiem vietējiem pavāriem, kas cenšas radīt reģionam unikālu virtuvi, kas spētu sacensties pasaules mērogā, nevis par taukaino kartupeļu un izžuvušu šašliku Lido, kur ved tūristus vilties Latvijas tradicionālajos ēdienos.

Nedomāju, ka Latvijai ir nepieciešams, lai tās iedzīvotāji būtu gatavi mirt. Sīrijai bija daudz tādu mirt gatavo un pavei, kur tas noveda… Latvijai vajag vairāk dzīvot, mācīties un strādāt gribētāju.

zakis

10 Replies to “Vai ir vērts mīlēt Latviju?”

  1. No kurienes sākotnējais apgalvojums par to, ka patriotisms ir pirmkārt dzimtenes mīlestība un tad lepnums? Vai jāsaprot – patriotismā nemaz nav lepnuma?
    ..par privātīpašumiem un Gaiziņu – nu, tur tev jābūt lepnam! Tos nopirka, privatizēja uz rezultātu orientēti agrīnā liberālisma multikulturālisma priekšvēstneši…

  2. Zinu vienu čali, kas Toronto Tirgo tos laviešu sūdiņus – atbaruc uz Latviju , sapērk konteineri un tirgo tos sūdiņus tur.
    Kāda starpība vai tie ir ielāpi googles serveroiem vai koka sūdiņi – ka tikai tirgo.

  3. “e” – precīzi.

    P.S. Nezināju, ka vēsturiskā taisnīguma (pirmās brīvvalsts laikā reģistrēto īpašuma tiesību) atjaunošana, kā arī ne-komunistiskās pasaules daļas uzskats, ka privātīpšums ir normāla parādība, kaut kādā veidā determinē cilvēka filozofisko un politisko pārliecību. Bet Pavaroti izmēra dibenotāji (anālā grābekļa paveids) “liberālisms” un “multikulturālisms”, kas rēgojas no dildauņa pakaļas, ir pietiekams skaidrojums arī vēl absurdākiem secinājumiem.

  4. Nekas šitik švaks nav redzēts, kopš Optima līnija alus izņemts no apgrozības. Jāēd mazāk roltonu, acīmredzami noplicina pelēkās šūniņas.

  5. Es nez.. Es esmu lauķis, man ir bise. Un, iespējama kara gadījumā, es izšautu tieši 127 reizes, jo tieši tik daudz patronu man ir. Ja nāktu krievi – šautu pa krieviem. Ja nāktu muslimi – šautu pa muslimiem. Arī pa latviešiem šautu, ja viņi nāktu manā pagalmā.
    Nenāciet manā pagalmā.
    Un es nekur nebēgtu. Uz kurieni man bēgt? Labāk nosprāgt iekš LV, nekā šķirot kartupeļus iekš UK.

  6. Šitie sociālo problēmu raksti, kur raudulīga twitteraktīvista karikatūras apraksta Latvijas pāķus, ir paši labākie. Kvalitatīva satīra, tā turēt.

  7. Nu ja,palikt un ar kaut ko cīnīties var tad,ja pati savārītu ziepes.Par citu ziepēm,it īpaši politiķu sastrādātām,lai atbild vainīgie.Vajadzētu kaut kādu starptautisku līgumu kurš paredz,ka,kara situācijās pirmajiem ieročus izdala politiķiem un organizētājiem,un aizliegt atstāt valsts robežas kamēr situācija nav normalizējusies.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *