Uzvarētājs ir viens

Pēc dabas visnotaļ neesmu atriebīgs cilvēks. Pat, ja kāds aiz stūra iedirsīs sev plaukstā un pēcāk ar sūdainu roku papliķēs man pa plecu, es ļoti novērtēšu viņa upuri, ilgu laiku ļaunu prātu neturēšu un domāšu, kuram no abiem tas bija pazemojošāk. Taču ir temati, ko es nespēju piedot, un viens no tiem ir zādzība. Šajā gadījumā – laika zādzība.

Tas bija ļoti mierīgs un jauks vakars, kad, tikko beidzis darbu, devos vietējā lielveikalā iegādāt produktus, ko apēst, lai nenomirtu līdz nākamajam rītam. Izvēle nekad nav viegla, īpaši, ja esi izsalcis. Taču, sakoncentrējis savu loģisko domāšanu un labi kārtīgi uzpildījis ratiņus pie alkohola stenda, devos pie kases.

Paskatījies pār plecu, konstatēju apburošu skatu… Pensionāri ir īpaša iedzīvotāju suga, kuri ar laiku sev spēj attīstīt vairākas superspējas. Piemēram, 3m platu ietvi, turot rokās divus Maxima maisiņus, nobloķēt tā, lai tai nevarētu paiet garām. Arī pastā viņi spēj piedrāzt fizikas likumus un izstiept terminu “laiks”. Čāpstināšana pat neko neēdot. Un galu galā “man nav par ko balsot, jo visi zagļi” filozofija.

Paskatījies pār plecu, konstatēju apburošu skatu… Tur stāvēja sirma un šķietami iedomīga kundze, kura rokās turēja apelsīnu maisiņu. Varu derēt, ka viņai šķita, ka viņas apelsīnu maisiņš ir vissvarīgākais pasaulē. Labāks par citiem apelsīniem. Man bija unikāla iespēja atņemt viņai tās dzīves sekundes, ko viņas biedri bija atņēmuši man. Galu galā, cik bieži es ar pensionāriem būšu mainītās pozās.

Pārdevēja, kura bija jau saskaitījusi visus manus pirkumus, visai laipni pavēstīja:
– 17.43, lūdzu
– Paldies, es apskatīšos vai man saies skaidrā…

Es zināju, ka nesaies, taču es vilcināju laiku un mierīgā garā skaitīju savus centus.

– Hmm, nē, tikai divpadsmit piecdesmit divi. Es laikam maksāšu ar karti.

Divreiz ievadījis kodu nepareizi un viegli pasmējies, ar trešo piegājienu es nekļūdījos. Kundze kļuva neapmierināta un sāka dīdīties, agresīvi taustot potenciāli savus apelsīnus.

– Es atvainojos, vai pie jums ir patstāvīgā klienta kartes? Es labprāt vienu iegādātos. Lūdzu, pastāstiet par tās bonusiem…

Šajā brīdī kases rindā es paliku viens pats. Bet uzvarētājs. Viens. Apmēram kā dzīvē.

15 Replies to “Uzvarētājs ir viens”

  1. Es ar akurāt šādi rīkojos brīžos, kad jampampiņš, kurš stāv aiz manis rindā ir izdomājis, ka spiežoties aktīvi virsū un elpojot man uz kakla, maģiski paātrinās kases darbību.

  2. agresīvi taustot potenciāli savus apelsīnus…
    Tā izpaudās kundzes zemapziņas vēlme pataustīt tavus apelsīnus un izspiest suliņu, kas maigi piepildītu lūpu kaktiņus.

  3. piekrītu par pensionāriem – nekad neesmu sapratis, kāpēc viņiem jāiet uz veikaliem tieši sastrēgumstundās un jābrauc ar sab. transportu arī sastrēgumstundās.

  4. Laikam tāpēc es izvairos no kasēm, kur rindā atrodas cilvēki ar ratiņiem, kas ir kārtīgi uzpildīti ar lētu alkoholu.. Kad šīs personas parādās veikalos, tad zinu, ka, lai sasniegtu ilgstošu homeostāzi, tie raugās tikai uz alkohola kvantitāti. Vienīgi šādas -etanolā marinētās smadzenes – spēj iedomāties, ka apzināti kavēt savu laiku, lai ieriebtu citai personai ir pietiekami nozīmīgs uzdevums. Lai labi staipās fizikas termini ;)

  5. Es neesmu penzionārs (vēl), bet vispār man riebjas kad cilvēki maksā skaidrā un kad statoilā pērk biļetes, octu vai kabanosu. Ja vien tas neesmu es pats.
    Ja es varētu atgūt to laiku ko citi ir nozaguši man, tad man tagad būtu 16, es atkal dzertu slepenajā eksperimentā un vemtu krūmos aiz laimas pulksteņa.
    Pidari visi.

  6. Autoram lūgums personas kodu un dzīvesvietas adresi studijā!

    Kad autorām arī būs 45, mēs atbrauksim pakaļ un aizvedīsim utilizēšanai Salaspilī krāsnī. Nebūs jāmokās ar apelsīniem.

    Starp citu, kur tagad mīt autora vecāki? Mums Salaspilī tieši tagad viena krāsns ir brīva. Autors var neraizēties, pirms opi un omi liksim krāsnī, no viņu papēžu ādas un opja priekšādiņas uztaisīsim gaumīgas grāmatzīmes – vienu autoram, otru uz brīvdabas muzeju, ko bērniem skatīties.

  7. Nu, tad es pirms darba vēl ātri ieskriešu pastā…
    Protams nāksies uzdurties senioram, kurš gari un saistoši vēstīs savu dzīves gājumu tobrīd vienīgajai pasta darbiniecei vai arī plēsīs jokus.
    Taču ir suga ļaunāka par šo – 20 gadīgas sīkpaku nosūtītājas. Līdzi līmes pudele, šķēres, deklarācija tiek aizpildīta ar 8 reizi…
    Ne jau tikai vecumā ir vaina.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *