Uzticības kredīts

Man patīk sevi uzskatīt par godīgu cilvēku. Cenšos melot pēc iespējas mazāk, lielākoties tikai pieklājības pēc. Kā klājas? Vai es labi izskatos? Vai ir garšīgi? Vai netraucēju? Uz šiem jautājumiem vienmēr sniedzu pieklājīgi nepatiesu atbildi. Citādi esmu ļoti godīgs. Vienmēr turu doto vārdu. Es ļoti nožēloju to vienīgo reizi, kad man nācās dot apzināti nepatiesu solījumu. Es biju uzaicinājis pie sevis ciemos meiteni no Mākslas akadēmijas. Es viņai apsolīju demonstrēt vēl oficiāli neizlaistu Džima Džārmuša filmu. Džims Džārmušs bija izvēlēts, jo šis vārds bija fonētiski līdzīgs mīļvārdiņam, kuru es biju iedevis savam loceklim – džindža. Filma – tas bija neapzināti ar telefonu uzņemts 30 minūšu garš video, kurā es gāju pa Brīvības ielu no centra virzienā uz Teiku. Telefons karājās kaklā un video filmēšana bija ieslēgusies pavisam nejauši. 30 minūtes telefons karājās kaklā un filmēja, līdz beidzās vieta atmiņas kartē. Video bija tik drebuļains, saraustīts un nebaudāms, ka nemaz nevarēja saprast, vai tā it Rīgas iela, vai Maskavas vai Ņujorkas.

“Ģeniāli”, Agnese izdvesa pēc noskatīšanās. “Transcendentāli! Tu vari iedomāties? Džārmušs kopē Larsa fon Trīra dogmu!”

Es gribēju viņai parādīt, kā es kopēju Rokko Siffredi, taču viņa bija pārāk apgarota, lai nodotos zemiskam seksam.

Taču stāsts nav par to.

Man bija paredzams liels tēriņš, kurš noteikti mani ievilktu finansiālās grūtībās. Nekas nopietns, man sakārojās kāds priekšmets, kuru tā uzreiz nevarēju atļauties. Elektriskā ģitāra, jaunības sapnis. Tas būtu mirkļa pirkums, kuru es nožēlotu, ja vien varētu atļauties. Taču tobrīd nevarēju, līdz ar to, kaunpilno nožēlu vajadzēja atlikt līdz brīdim, kamēr viegli pieejamais un vienkārši noformējamais ātrais kredīts būtu padarījis mani par šaušalīgu parādprocentu vergu. Par laimi, blakus mūzikas veikalam atradās ne vien pāris lombardi, humpalu bode un aptieka, bet arī vairākas kredītiestādes. Rīga, centrs, viss pie vienas vietas, t.i., es gribēju teikt, vienuviet.

Protams, mūsdienās var ieslīgt parādos arī neapmeklējot augļotāju kantori, pietiek ar nosūtītu sms. Taču es cerēju ne vien uz aukstu naudas žūksni, bet arī uz siltu uzņemšanu un karstu kafiju. Uzņemšana tiešām bija silta, cepuri nost. Taču kafija izpalika, tāpat kā naudas saņemšana. Izrādās, kredīta piešķiršanai nepietika ar manu solījumu parādu atdot. Bija nepieciešams parakstīt līgumu un atstāt ķīlu. Nepietika ar manu goda vārdu, nepietika ar zvērestu. Līgums, ķīla un punkts.

Es iedomājos, kas vainas solījumam vai zvērestam? Zvērests dod pietiekamu pamatu uzticēties policistiem, robežsargiem, ārstiem un armijai. Svinīgu solījumu saka dažāda ranga politiķi, gan deputāti, gan prezidents. Biju gatavs turpat uz vietas svinīgi apsolīt kādreiz atdot piecus soķus un sist saujā. Augļotājkantora pārstāve (Jana, starp citu) man norādīja, ka es tikai varu sist kulakā, jo bez līguma man nauda netiks piešķirta. Bet ārsti, bet policisti, mēģināju iebilst un aizstāvēt zvēresta lomu mūsu dzīvē. Jana man atcirta, ka zvērests šiem augsti godāto profesiju pārstāvjiem ir domāts tikai un vienīgi tāpēc, ka par zvēresta laušanu nekāds sods nav paredzēts. Ja paraugās uz šķiršanās statistiku, tad arī laulību zvērests nav nekāds nopietni ņemamais.

“Jana”, es teicu. “Ja es jums dotu laulību zvērestu, es to noteikti turētu. Vai jūs man tagad iedosiet naudu?”

“Protams”, viņa atbildēja un uzlika uz galda vairākas saskavotas A4 formāta lapas. “Parakstieties, lūdzu, šeit, šeit un šeit. Vai jums ir pase līdzi, vai kāds cits personu apliecinošs dokuments?” Uz katras lappuses bija uzrakstīts “līgums”.

“Vai jums patīk Džims Džārmušs?”, es vaicāju.

“Protams”, Jana atbildēja. “Viņš ir lielisks režisors, scenārists, aktieris, producents un komponists.”

Es piecēlos, atvadījos un izgāju no telpas. Kādreiz biju sev nozvērējies neielaisties attiecībās ar pārinteliģentām, aukstasinīgām sučkām. Neredzu iemeslu pārkāpt šo zvērestu.