Un atkal par CSN

Lasot ziņas saskāros ar informāciju par to, ka atkal kāds bērns ir cietis ceļu satiksmes negadījumā. Latvijā šādi atgadījumi notiek pārāk bieži, un iemesli tiek minēti dažādi. Drošas infrastruktūras trūkums, autocentriskā mentalitāte, šoferu noziedzīgā nevērība. Pēdējais, manuprāt, ir faktors, kuru varētu uzlabot salīdzinoši vienkārši. Nav jāpārbūvē ielas, nav jārok stabiņi un nav jāzīmē jaunas gājēju pārejas un ceļa apzīmējuma līnijas. Nav pat jācenšas izkustināt gadsimtos rūdīto mentalitāti. Tik vien kā jābūt mazliet uzmanīgākiem. Es paskaidrošu, kā tas izdarāms.

Es, lūk, jau kādus gadus 10 neesmu notriecis nevienu bērnu. Man ir pietiekams vadīšanas stāžs un iespaidīga nobraukto kilometru pret notriektajiem bērniem attiecība. Es lepojos ar to, ka biežāk mainu auto, nekā remontēju bamperi un sedzu trešo personu ārstēšanās izdevumus. Man nav savu bērnu, taču es rūpējos, lai visi Latvijas bērni augtu drošā vidē.

No rīta pamostoties, es vispirms iedomājos, ka šodien būtu labi nenotriekt bērnu. Manifestēju, vārdu sakot. Tāpat es domāju, ka nevajadzētu notriekt bērnu, arī tad, kad ēdu brokastis vai tīru zobus. Būtībā, vienīgās reizes, kad es nedomāju par bērnu notriekšanu, ir, kad es mazgājos dušā, vai kārtoju dabiskās vajadzības. Nevēlos asociēt pieskaršanos savam kailajam ķermenim ar domām par bērniem. Tādos brīžos es nodarbinu prātu fantazējot par gara auguma sievietēm ar spalvainām padusēm un lielām pēdām.

Izejot savā daudzdzīvokļu mājas pagalmā un dodoties virzienā uz noparkoto auto, es vispirms pārliecinos par bērnu drošību. Ja mašīnas tuvumā atrodas mazie palaidņi, es viņus pieklājīgi pabrīdinu — “Pisiet nahuj, sīkie urodi, kamēr zem auto nepakļuvāt!” Pēc motora iedarbināšanas, es vienmēr pāris reizes uztaurēju, brīdinot apkārtējos par savu nodomu uzsākt kustību.

Atrodoties satiksmē, es ievēroju visas ceļa zīmes, luksoforu signālus un gājēju pāreju apzīmējumus, bet ar to ir par maz. Kā daudziem būs zināms, automobilis, tautas valodā saukts par “nāves mašīnu”, ir paaugstināts bīstamības avots. Tāpēc domas par apkārtējo cilvēku drošību nedrīkst atslābt ne uz mirkli. Ja pa trotuāru iet bērni vai kāds stumj bērnus ratiņus, es parasti pielietoju skaņas signālu. Tikai un vienīgi ar nolūku novērst ceļu satiksmei bīstamas situācijas. Parasti pietiek ar diviem – trim taurējumiem, un gājēji ir pilnīgi pievērsušies notiekošajam uz ceļa un vairs nav apdraudēti.

Gadījumos, kad skaņas signāla izmantošana nav lietderīga, piemēram, kad ir vaļā automašīnas logs, un negribas lieku troksni salonā, tad var rīkoties citādi. Vajag izspiest sajūgu un no visa spēka uzspiest gāzes pedālim. Mašīna izdos pamatīgu rūcienu, no kura drebēs gan kafejnīcu logi, gan sojas late urbāno ekspertu papīra krūzēs. Efektīvs braukšanas paņēmiens, kurš nav pieejams nedz automātisko kārbu nīkuļiem, nedz elektroauto izvirtuļiem.

Un visbeidzot, parkojot auto, es vienmēr cenšos to nolikt maksimāli tuvu trotuāram. Dažreiz pat uzbraucu trotuāram virsū. Redz’, ceļa brauktuve ir bīstamākais ceļa apgabals. Tāpēc gājēji un velosipēdisti var šļūkt pa ietvi, maksimāli tālāk no brauktuves, vislabākajā gadījumā, iekāpjot zālienā vai puķudobē. Tuvāk dabai, tuvāk veselīgam dzīvesveidam. Ka-čau!