Cilvēkam vajag suni.

Es mīlu dzīvniekus. Mana sirds sažņaudzas sāpēs, kad iedomājos par tiem simtiem un tūkstošiem pamesto, pieradināto un padzīto kaķu, suņu, kāmīšu un fretku. Protams, nevēlos Jums melot. Es mīlu tikai četrkājainus un spalvainus dzīvniekus. Zirnekļi man riebjas un uz putniem man ir pohuj. Podā noskalota zelta zivtiņa? Pie dirsas.

Tas notika agrā bērnībā. Man bija kādi gadi trīs, vai četri, varbūt pat pieci, bet ne vairāk. Ziemassvētkos man uzdāvināja sunīti. Mana ģimene dzīvoja riktīgākajos Latgales laukos, un mans tēvs, stingrs un apņēmīgs cilvēks, pateica, ka mums vajag suni. Sargu. Mamma uzreiz ieminējās, ka suns būs man, un ar savu suni es iemācīšos atbildību un disciplīnu, lai ko tas arī nozīmētu. Tēvs biku parūca, taču neko rupju manā klātbūtnē neteica.

Suns bija prasts sētas krancis. Smuki melns, ar baltu plankumu uz krūtīm. Tēvs viņu nosauca par Cēzaru. Pavisam maziņš kucēns, tik mazs, ka pat manā bērna klēpī tas saritinājies jutās ērti un omulīgi. Pirmo nakti mēs gulējām zem vienas segas, divi bērni — es un mans labākais draugs Cēzars.

Gāja laiks. Reiz pienāca tā diena, kad Cēzaram bija jāsāk pildīt savi tiešie pienākumi. Ādas siksnu ap kaklu, pie ķēdes, no paviršas suņubūdas dziļumiem, viņam vajadzēja riet uz nepazīstamiem cilvēkiem. Es vēroju Cēzaru sakumpušu, ar drebošu asti starp kājām, nedabiski iešķiebis galvu viņš mēģināja pārkost siksnu. Izbrīnīts es pamanīju, cik Cēzaram var būt dziļš un gudrs skatiens. Sakniebis lūpas, visā savā bērna nopietnībā, es Cēzaru tūdaļ atbrīvoju, un mēs devāmies atpakaļ uz manu istabu. Draugus nesien ķēdē. Mamma uzlika tētim pirkstu uz mutes, un viņš tikai smagi nopūtās.

Draugi

Cēzars neko ilgi manā istabā neuzturējās. Pēc pāris dienām viņš pazuda. Tēvs teica, ka sunim mājās nav vietas. Es toreiz biju izbrīnīts, jo Cēzars taču nebija īpaši liels suns. Aptuveni mana auguma, un es nekad nebiju dzirdējis pārmetumus par to, ka istabā nebūtu vietas man. Mums abiem pietiktu vietas. Mamma teica, ka suni vajadzēja iemidzināt. Es toreiz nesapratu, jo Cēzaram nekad nebija grūtības iemigt. Bez jebkāda pamudinājuma, manā gultā, viņš vienmēr aizmiga pats un gulēdams diezgan saldi krāca. Vectēvs teica, sūds ar to suni, skat’ kāda man jauna, silta veste. Melna, ar baltu plankumu uz muguras. Mēs cieši apskāvāmies.

6 Replies to “Cilvēkam vajag suni.”

  1. Sunju miilji ir jobani luuzeri. Suns ir domaats tikai pie kjeedes seedeet un riet iz sveshiem. Sunim uzmaniiiba jaapieveerh tikai atdodot pagaashaas nedeeljas sapuvusho paiku, vai arii ejot slaanit ar suudainu koku par gaudoshanu uz meenesi. Katram dziivniekamnsava vieta, ja cilveeks to nesaprot, tad, blja, lai iet un seezh kjeedee ar savu stulbo kastreeto draudzinju.

  2. Purvīti , tu stulbais kuces bērns , paņemtu tevi ķēdē un mērdētu badā.Patiktu? Nedomāju gan. Suņi ir spējīgi mīlēt un aizstāvēt , un tādu attieksmi viņie ir jāsaņem? Cilvēki kā Tu… iespļaut tev sejā , tu kropli.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *