Tualete ir sabiedrības spogulis

Vai zināt, kāpēc padomju savienībā nebija seksa? Jo homogēnā darba ļaužu sabiedrībā nedrīkstēja pastāvēt nekas intīms, personīgs vai unikāls, kas varētu atšķirt ķieģeļu krāvēju no akadēmiķa, izņemot tautai vai partijai veltītā darba apjoms. Viss bija uz komūnu orientēts, cilvēki tika izmitināti barakveidīgās bloku mājās vai komunālajos dzīvokļos, pat tualetes bija visnotaļ … komunālas.
Grūti iedomāties vēl lielāku iejaukšanos personīgajā intimitātē kā vienu telpu ar vairākiem podiem un pisuāriem. “Pag, bet kas tad tur tāds, ja tualetē ir vairākas kabīnītes? Man nav problēmu klausīties kā kolēģis blakus kakā!” – Jūs teiksiet. Labi, tūliņ paskaidrošu, bet sākšu ar problēmas dekonstrukciju.

Tualete un kanalizācija

Lai civilizācija spētu pastāvēt, ir absolūti nepieciešamas kolektīvas rūpes par kanalizācijas un atkritumu izvešanas infrastruktūras uzturēšanu. Tā tas ir bijis pēdējos piecus tūkstošus gadu un, laikam ejot, esam kļuvuši gudrāki – mums ir skalojami tualetes podi, dažādi dezinfekcijas līdzekļi, ziepes un dušas. Esam sapratuši, ka ar atkritumu fizisku pārvietošanu nepietiek, lai mēs varētu pastāvēt ilgtermiņā, tāpēc tiek veikta arī atkritumu pārstrāde. Ņemot vērā nepieciešamību optimāli izmantot resursus, teorētiski, daudz loģiskāk uzturēt vienu telpu ar vairākiem podiem, bet praktiski to nevajadzētu darīt, jo tā nodara cilvēkiem psiholoģisku kaitējumu!

Kāpēc kakāšana ir intīma?

Jā, kakāšana ir fizioloģiska nepieciešamība. Visas dzīvās būtnes iegūst enerģiju, vielmaiņas ceļā pārstrādājot uzņemtās barības vielas un atbrīvojoties no nevajadzīgajām. Tās vielas, kuras mēs izdalām ne tuvu nav vielmaiņas cikla beigas, organiskie atkritumi ir laba vide dažādiem mikroorganismiem un daži no šiem mikroorganismiem var izraisīt nopietnas slimības, tāpēc evolūcijā ir labāk veicies tiem, kam ir bijusi negatīva reakcija pret noteiktām smaržām un garšām. Jeb, lai komentētājiem būtu saprotams: kaka – fui, pē.

Šī negatīvā reakcija ir nodota no paaudzes paaudzē kā instinkts, kas liek, piemēram, kaķiem aprakt savus izkārnījumus smiltīs, vai cilvēkiem – izkārnīties tālāk prom no vietas apmetnē, kur tiek glabāta, vai pagatavota pārtika, bet šī iešana prom no apmetnes ir saistīta ar nedrošību, jo tad cilvēks ir mazāk pasargāts no savvaļas dzīvnieku uzbrukuma. Tāpēc vienatne tualetē ir tik ļoti būtiska drošības sajūtai, jo atrašanās klaustrofobiju raisošā koka kastē, dzirdot blakus čaboņu, izsauc cilvēkos bailes.

Bet kāds tam visam sakars ar valsts iekārtu?

Civilizētā sabiedrībā notiek balansēšana starp individuālismu un kolektīvismu, piedevām – mainīgās proporcijās. Šis individuālisma un kolektīvisma mikstūra ir diezgan labs indikators sabiedrības kulturālajai orientācijai. Kolektīvisms ir dalāms horizontālajā un vertikālajā. Horizontālais, jeb – decentralizēts kolektīvisms, ir tāds, kur mēs maksājam nodokļus, lai tiktu uzturēta kanalizācija, tīras ielas, izskoloti bērni un apbruņota armija, mums arī ir valsts un pašvaldību vēlēšanas, kur indivīdi pēc saviem labākajiem ieskatiem deleģē atbildību par valstij vitālu procesu norisi 100 brīvprātīgajiem.

Vertikālais, jeb hierarhiskais kolektīvisms, tiecās dalīt sabiedrību svarīgās un ne tik svarīgākās grupās, piemēram: vīriešos un sievietēs, kristiešos un musulmaņos, latviešos un krievos, ūbermenšos un untermenšos, Orolos un reptiloidos, Iesalniekos un liberastos, utt., utjp. Savukārt, individuālisti tiecās pēc varas decentralizāciju un maksimāli mazu personīgās dzīves reglamentāciju, piemēram, narkotiku, viendzimuma laulību, abortu legalizāciju, vārda un reliģijas brīvību, utt, uttjp.

Tātad, mums ir spektrs, kur vienā galā ir kolektīvisma ekstrēms, jeb totalitārisms, bet otrā pusē ir individuālisma ekstrēms – anarhija. No tā arī izriet fakts, ka šo divu nometņu īpatsvars tieši ietekmē politisko un kultūras vidi. Piemēram, ja daļa sabiedrības dodas piedzerties sporta arēnas tribīnēs, viņi, visticamāk, jūtas droši, kārtot savas vajadzības, plecu pie pleca ar citiem homogēnās grupas locekļiem, bet jebkuru atšķirīgo indivīdu uzskatīs par nepiederošu grupai un, pielietojot agresiju, centīsies to aizdzīt. Šāda grupa ir vertikāli kolektīva un tās īpatsvars sabiedrībā arī ietekmēs pieprasījumu kultūrā – sports, asa sižeta filmas, masu pasākumi, masu ēdināšana, salūts utt. Individuālisti, savukārt, izvairīsies no masu pasākumiem, sociālajos tīklos apsmies nacionāļus un bārā Chomsky centīsies ar lētu vīnu noslīcināt eksistenciālās grēmas.

Diemžēl, cilvēki ļoti slikti zina, cik negatīvu ietekmi uz personības attīstību atstāj komunālās tualetes. Tās pat ir atrodamas gandrīz visās skolās un bērnu dārzos, kā rezultātā, indivīdi jau ļoti agrā vecumā tiek noapaļoti uz leju un padarīti par zobratiem, kas iederas tikai Marksistiskā sistēmā, un tādēļ pēc tādas tiecās. Jeb, lai komentētājiem būtu saprotams: “Iesalnieks un Ždanoka, skatās viens otram acīs, smaida un spiež podā.” Ceru, ka šis raksts liks cilvēkiem atmosties un tiks pārtraukta šī masveida cilvēku pazemošana skolās, darba vietās un kultūras iestādēs. Pieņemu, ka šobrīd jūs jau esat sapratuši kāpēc tualetes durvju raustītāji ir tik neieredzēti, jo tupētājiem viņi reprezentē privātuma apdraudējumu un būtu tikai adekvāti, ja mēs viņus turpmāk lamātu par čekistiem!

tumblr_m593cuopNc1rocotro1_500

  1. Šogad la-bā-kais!
    Lasot pat sajutu, ka mazinās depresija.

    Piedāvāšu atšķirīgu ‘kaka-smaka-pē reakcija’ evolucionāro variantu.
    Agrāk, kas laika skalā atrodas starp ‘sensenos laikos’ un ‘toreiz, kad zāle bija zaļāka un kaka brūnāka’, ļaudis nebija tik klīrīgi un netika audzināti par smaku fašistiem. Pirmkārt, medībām kļūstot par ceturtšķirīgu pārtikas ieguves veidu (1.vieta – lauksaimniecība; 2.- aplaupīt un izvarot lauksaimnieku; 3. – diedelēšana svētbirzī, vēlāk – pie baznīcas, vel vēlāk – stacijas tunelī), oža vairs nebija svarīgs izdzīvošanas instruments. Drīzāk pat traucēja sadzīvot vienā būdā ar Nifnifu, Nafnafu un mūždien ar caureju sirgstošo zosi Raimondu. Vēlāk spēja sadzīvot ar smakām kalpoja kā pārbaudes tests a. lauku pāķim, lai kļūtu par slikti kanalizētās pilsētas iemītnieku; b. lauku pāķu aristokrātam, lai kļūtu par ekskluzīvu vispār bez kanalizācijas esošās Versaļas liekēdi. Otrkārt, un kas ir pats svarīgākais, rotaļāšanās ar ekskrementiem kalopja kā sava veida evolucionārais siets. Mūsdienu pētījumi imunoloģijā rāda, ka indivīdiem, kuri bērnībā rotaļājušies ar sliekām, sētas suņiem, dubļiem un bāzuši tos mutē, ir labāka imūnsistēma, nekā sterilajiem siltumnīcās dēstiem. Treškārt, to visu papildina empīriski novērojumi, kuri liek domāt, ka smaka ir subjektīva perceptīvā kategorija. Visiem ir gadījies sastapties ar līdz vēmienam smirdīgu bomzi, kuram pašam ne silts, ne auksts par teju sataustāmo smirdoņas auru.
    Smakas sāka kļūt par retu delikatesi tajā brīdī, kad 19. gadsimtā Palmolive institūta dabas pētniekiem izdevās sasaistīt mikroorganismu klātbūtnes un saslimšanas faktus. Diemžēl šīs zināšanas uzreiz nonāca žīdmasonu multinacionālo korporāciju rokās, kuras zibenīgi reaģēja, izlaižot personiskās higiēnas produktu līnijas un uzspieda to lietošanu visai cilvēcei. Mazgājiet rokas.

  2. Šodien vārda dienu svin Kazidors un Izimirs.

  3. daudzos lielveikalos skan fonā mūzika, kamēr pircējs staigā pa halli ar groziņu rokās.

    pagaidu risinājums varētu būt – tualetēs arī palaist skaļruņos klusu, nomierinošu fona mūziku (bet tai pat laikā pietiekami skaļu, lai nedzird kā kaimiņš “spiež”)

  4. Es dzīvoju laukos. Manam pagalmam ir kārtīgs žogs ar lielajiem vārtiem uz pulti un mazajiem slēdzamiem. Pie vārtiem nav zvana pogas. Tāpēc, ka, pļaķ nakuj, pie manis nevienam nav jānāk neaicinātam. Savā ziņā tas sasaucas..

  5. Ej tu d!rst, cik gudrs raksts!

  6. Jā, te iederās labi atsauce uz Žižeku, kurš savulaik aplūkoja angļu, vācu un franču tualetes podu dizaina atškirības, parādot, kā tajā atspoguļojas nācijas mentalitāte.

Komentēt