Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, kā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.
Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācīja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi, kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.
Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk, nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.
Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem, kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.
Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs, radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.
Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerēumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.
Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.
Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu, ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?
Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku dziļo minetu, nekā jebkura sieva. Padomājiet par to.
Es par to padomāju, un nespēju beigt domāt, kopš izlasīju rakstu. Es gribu pamēģināt. Nopietni. Ja te ir kāda sieva, padod ziņu.
Nav jau pašam jāmāk slidot, lai pateiktu, ka cits to nemāk, bet nez, kas cilvēkiem liek domāt, ka viņu domas kādu intetesē.
A kad būs atkal dzerbudisms?
Dzerbudismu negaida, bet piedzīvo!
SHITo Streips rakstīja?
Agrāk dzīļu minetu sauca par Iespļaut akā, tas bija vēl pirms pirmjiem Dziesmusvētkiem un to ievazāja transkontinentālie gājputni multikulturālisti, kuri izmira Lielajā Kūlas ugunsgrēkā. Kūlas dedzināšanu latvieši apguva 1940. gadā NKVD instruktoru uzraudzībā, taču pēc kara Nirnbergā padomju prokurori mēģināja pierādīja, ka kūlas dedzināšanu aizsāka divi Bauskas huligāni – Ēriks Manšteins un Heinekens Ašais Guderiāns. Pēc kara latvieši jauno prasmi tik lēti naizmirsa un turpina to piekopt, jo tic, ka maija sākumā kurinātā kūlā sadeg visas ērces un kolorado vabuļi.
Ar cieņu
Eibs Simpsons
plaša profila marasmātiķis, viedulis un arhigudrenieks
Cement, tu atkal nesaprati. Porzo bumbo, ušaks zog, cehs raksta, es komentēju- pohuj ko un par ko, vnk komentēju. Es esmu pro, thats my shit. Tas ka tu komentē, kā es nepareizi komentēju ir pohuj, jo tu nezini kā tas ir pa īstam būt tur iekšā. Padomā par to.
Dzīvē viss ir jāmeklē harmonijā. No vienas puses, mēs neesam katrs nekādi sasodīti kvantu fiziķi, lai gan lielākoties ja cilvēks galīgi neko nerubī, tad parasti arī pats nelien. Savādāk – ja jau mēs esam tādi duraki, kāpēc mums ir atļauts vispār piedalīties vēlēšanās.
Nav jābūt Einšteinam, lai saprastu, ka Latvijā ir sūdīgāk kā Igaunijā, pietiek vienreiz aizbraukt uz turieni. Nav jābūt ar piecām augstākajām izglītībām, lai saprastu, ka kaut kas nav kārtībā ar Latvijas ceļiem.
Par Latvijas politiķiem runājot, atskaitot dažu labu, man ir pārliecība, ka viņi tik tiešām visu ļoti labi saprot, taču – pavisam noteikti neko reizēm nedara to, ko vajadzētu.
Kā arī – piemērs no boksa.
Pēc tūkštošā boksa mača noskatīšanās man radās aptuvena sapratne par to, ko katrs bokseris darīt. Dažreiz ir tā, ka sapratne neglābjami iestājas, ne vienmēr, taču – iestājas. Ne tāpēc es uzreiz kļūšu par boksa treneri, taču aptuveni prognozēt cīņas gaitu es varu., vismaz pāris raundu ietvaros.
Par homo lietām – skaidrs, ka pats sevi (savu dzimumu) pārzini labāk. Nu, un? No tā bērni nerodas.