Tu arī nevienam nepatīc.

… viņai starp kājām noteikti ir čekpoints. Liels, vaļīgs čekpoints, kurš elš un pūš kā noguris sanbernārs.

Mana darbavieta ir piemērota, lai novērotu cilvēkus. Sēžu, skatos, dzeru kafiju un konstatēju, cik ļoti manī dvingo sociopātisms. Riebjas katrs cilvēks, kurš paiet garām manam logam.

Jaunietis ar austiņām, kuras vajadzēja aizliegt ražot jau deviņdesmitajos, taču vajadzēja aizliegt nēsāt ap to laiku, kad pārstāja rādīt Glābējzvanu. Demonstrē savu stila deficītu, muzikālās gaumes infantilismu, taču viss ir labi, kamēr pašam liekas, ka esi foršs.

Skatoties uz kopumu, es neredzu spilgtu indivīdu pazīmes. Es redzu cilvēkus, kuri izceļ viens otra trūkumus.

Meitene, kura soļo ar vijoles futlāri. Naiva ir mana cerība, ka viņas futlārī ir ierocis un īstenībā viņa dodas laupīt. Ar tādām rokām? Tu pat nespētu, mazā, tam iepriekšējam čuvakam austiņas atņemt. Par nelaimi, viņa soļo uz kaut kādu mūzikas nodarbību. Privātskolotājs? Orķestris? Mūzikas skola? Pajāt! Lieku savu iPhone 3GS ķīlā, ka tu nekļūsi par mūziķi. NE – KĻŪ – SI!

Tādos brīžos paliek skumji. Ko lai dara sabiedrības spilgtākās personas? Tie, kuri izskatās lieliski? Tie, kuriem spīd spoža nākotne televīzijā un masu medijos? Ne tā kā tiem pamuļķiem Latvijas televīzijā – es vairāk domāju ārzemju virzienā. Nauda, ietekme un slaveni draugi.

Pieklājīgs kungs ar čemodānu. Malacis. Noteikti esi ārprātīgi svarīgs un steidzies uz kādu sanāksmi, kuru kolēģi nevar sākt, jo nav ieradies svarīgākais personāžs. „Viņi jau bez manis nevar skatīties grafikus un diagrammas,” tas vīrs noteikti domāja. Zini ko es domāju? Viņi Tevi gaida, lai būtu ko apsmiet un grūstīt. Tava cepure ir stulba, un čemodāns noteikti pilns ar skudrām, bet tava sieva salaiž ar džeku, kuram bija tās austiņas – arī visticamāk Tavs brālis.

Skarbi, m? Vaicāsiet – bet, Mairi, ar ko tad Tu esi tik īpašs, ka šādi vari zākāt un lamāt cilvēkus, kurus pat nepazīsti? Tur jau tā problēma, es esmu tieši tāds pats kā visi citi. Neesmu ar neko labāks par vidējo sabiedrības padibeni, jo arī es nevienam nepatīku.

Nesen biju iegājis lokālajā konditorijā:

– Man, lūdzu, divas siera un sešas ar gaļu!
– Buljona vai speķa?
– Četras tādas un četras tādas. Sieru tomēr nedodiet, speķis izklausās labi.
– Divi čē-ēsnt.
– Paldies.
– Visu labu!

Konditorijas pārdevēju sauc Monta (vārds mainīts no Lāsma). Manai atmiņai nesalīmējamu apsvērumu dēļ, viņa man ir draugos. Lās… Monta nesen ieteica ierakstu „Ja neesi tāds kā visi citi un ar to lepojies, iesaki draugiem!” Pērkot bulciņas tā arī nepamanīju ar ko viņa atšķiras. „Varbūt trīs krūšu gali vai horizontāla dibena rieva,” pie sevis nodomāju.

Bail sagraut Montas ilūziju, taču diemžēl mēs visi esam vienādi. Vienādi nožēlojami. Vienīgais, kas atšķiras, ir patmīlības koeficients, un tas kā mēs sevi redzam spogulī. Pārējai sabiedrībai tu nepatīc. Ja tā apgalvo pretējo – to sauc par pieklājību.