Trūdošais augļa gabaliņš Latvijas jogurtā

Reizēm ir tā sajūta, ka es pirms dažiem gadiem pazinu sevi daudz labāk nekā es pazīstu sevi vakar Delfos. 

Es esmu nedaudz konservatīvs cilvēks. Nepārprotiet. Nevis savos politiskajos uzskatos, taču sīkās un praktiskās lietiņās. Piemēram, es ļoti ilgi neieviesu “Taxify”, jo mani nomāca doma, ka izlaidīšu saziņu ar centrāles operatori. Varbūt man bija žēl upurēt šo cilvēcisko kontaktu, bet varbūt mani gluži vienkārši baidīja viss jaunais. Es reizi pa reizei atļaujos riskēt, taču pamatā cenšos dzīvot bez liekiem pārsteigumiem, piemēram, arī draugus un paziņas ikdienas saskarei izvēloties ar mikroķirurga precizitāti.

Viens no tiematiem, kurā es nemeklēju jaunas un asas izjūtas, ir pārtikas jautājumi. Pirmkārt, es uzskatu, ka tā kalpo par degvielu ikdienai un, turpinot analoģiju ar degvielu, mēs visi vēlamies uzpildīt savus auto pēc iespējas ātrāk un kvalitatīvāk, lai varētu nodoties svarīgākām lietām. Neviens nevēlas stundām ilgi liet mašīnā trīs dažādas degvielas, katru apostot un paskalinot pa muti, plus, atstāt 5€ dzeramnaudu kasierei par to, ka viņa nepaspēja izbesīt.

Kādu dienu stāvēju veikalā pie jogurtu plaukta – man ļoti patīk jogurtu koncepts, jo tas ir kaut kas starp vieglu ēdienu un dzērienu, ko ērti var patērēt piemērotā brīdī. Mani māca apcere – izvēlēties melleņu vai aveņu. Man labāk garšo avenes, taču melleņu šķidrā pārtika bija nocenota par 13 eirocentiem, līdz ar to kļuva nedaudz simpātiskāka.

Manu apceri pārtrauca kāds visai draudzīgs viesis no ārvalstīm, kuram pie rokas bija meita. Vai mazmeita. Vai svešs bērns, kurš acīmredzami nerāvās prom no pieklājīgā onkuļa. Vai arī sieva, kurai ir tā slimība, kad ķermenis iestrēgst padsmitgadnieka fāzē. Kāda starpība, galu galā. Tur stāvēja onkulis ar, iespējams, meitu un vēlējās manu palīdzību.

Diezgan draņķīgā un lauzītā angļu valodā viņš mani uzrunāja: “Es atvainojos, ser! Vai jūs varētu man ieteikt jogurtu brokastīs?”

Šķiet, viņš bija no Skandināvijas – tas izskaidrotu, kāpēc nevarēja izlasīt sastāvu uz etiķetes. Tā kā viņš nebija gana gudrs, lai aizdomātos, ka visu var saprast no bildes uz iepakojuma, pieļāvu, ka, iespējams, viņš ir no Norvēģijas.

Pārvaicāju: “Kādu Jūs vēlētos? Zemeņu, aveņu, melleņu, bez garšas?”

Vecūksnis bija noskaņots jaunām izjūtām, tāpēc aicināja mani ieteikt jogurtu ar tradicionālu garšu: “Dodiet man Latvisku jogurtu, lūdzu!”

“Skaidrs, kungs. Es ļoti precīzi sapratu, ko jūs vēlaties,” es atcirtu.

Sāku ar acīm braukāt pa plauktiem, meklējot jogurtu, kura iepakojums ir radīts no koka dēļiem vai kartona. Jogurtu, kurš ir tik dārgs, ka kļuvis par apsmieklu uz pārējo jogurtu fona. Es meklēju jogurtu, kura reklāmas seju ar neiztaisnojamu Madonas akcentu, iespējams, ir izvēlējusies šaura interešu grupa. Es meklēju jogurtu, kura sastāvu veido alkatība, uzpūtība, liekulība, saplīsis bruģis un prieks par citu jogurtu neveiksmēm.

Es meklēju jogurtu, kurš ir zaudējis garšas un krāsas īpatnības, taču nemitīgi atgādina, cik kolorīts un smeķīgs tas agrāk bija. Es meklēju jogurtu, kura masu veido neizteiksmīgas gļotas, kas viena pēc otras pamet iepakojumu, lai meklētu labāku dzīvi citos jogurtos.

Tomēr kaut kur, kaut kur dziļi, dziļi apakšā tam ir nobēdzināts vēl viens nesatrūdējis augļa gabaliņš, kas glabā izcilu literatūru, izmeklētu humoru un augstas raudzes satīru, kas spītīgi turas pretī pārējās substances diskreditācijas centieniem un vaimanām.

“Nezinu. Kāda starpība. Ņem melleņu, tas ir nocenots,” atcirtu onkulim un devos uz tuvējo plauktu pakaļ divām pudelēm Kagora un limonādei “Fantastika ar Kolas garšu”.