Trīs mīlestības

Alises pirkstu gali sāpēja tik ļoti, ka viņa priekšmetu satveršanai jau instinktīvi izmantoja tikai labo roku. Māte Alisei bija stingra. Vijoļspēles nodarbības trīs dienas nedēļā, bet atlikušajās četrās – vingrināšanās mājās divas stundas. Līdz tam nekāda rotaļāšanās. Vien svētdienās māte reizēm atļāva beigt nedaudz ātrāk.

No sākuma Alisei kā jau bērnam, kam kaut ko spiež darīt, vijoļspēle riebās. Bet bija bail no mātes. Ja čīgāšana apklusa ilgāk nekā uz 10 sekundēm, no otras istabas atskanēja bargs: “Tu spēlēsi vai nespēlēsi, ko? Gribi izaugt par viduvējību un vergot par grašiem kā tava māte?”

Gadus vēlāk, kad pirkstu gali jau sen bija nobruņojušies ar stīgu spaidīšanā rūdītu, cietu ādu un Alise bija sasniegusi tīņa gadus, stundas mājās divvientulībā ar vijoli bija brīdis, ko meitene ik dienas gaidīja visvairāk. Klasē zēni bija vecumā, kad interesi pirms stundas norakstīt no meitenēm mājasdarbus strauji nomainīja interese par grēka rētu skuķu kājstarpē. Alise nebija diez ko glīta, bet labas atzīmes pelnīt traucēja aizraušanās ar vijoļspēli. Varētu teikt, ka meitene nebija populāra nedz bēniņos, nedz pagrabā, tāpēc skolā viņai nepatika. Tā vietā Alisei gandarījumu sniedza Bahs, Mendelsons, Vivaldi un apziņa, ka kādreiz viņai padosies arī vissarežģītākās Paganīni kaprīzes.

***

Gājēju tuneli piepildīja klasiska disko hita pavadījums no maza 10 vatu pastiprinātāja. Tam pāri klājās vijoles melodija.

“Labi mūziķi mūsdienās ne sūda nevar nopelnīt. Vārās tikai banālas popzvaigznes,” nodomāja mūzikas skolotājs no Francijas, kurš Latvijā bija ieradies atvaļinājumā, un iemeta futrālī piecu eiro banknoti.

“Tik jauna, solīda sieviete, bet spiesta muzicēt tunelī. Un smuki spēlē! Noteikti vīrs pļēgurs. Žēl…” futrālī iebira pārdesmit centi no pensionāres saujas.

“ABBA!” izsaucās zviedru pāris. Futrālī nonāca pārlocīts desmitnieks, ko pavadīja abu piecdesmitgadnieku neviltotie smaidi.

Alise, lietpratīgi sagaidījusi brīdi, kad tunelī ir salīdzinoši maz cilvēku, pieliecās un izgrābstīja no futrāļa naudas zīmes un monētas. Jāatstāj žēlīgi centi un viens spožs divnieks. Centi, lai garāmgājēji redz, cik sievietes dzīve grūta. Divu eiro ripulis – pasīvs spiediens uz cilvēku pašlepnumu. Apliecinājums, ka ne visi ir gnīdīgi skragauši. Vietējiem tas liks divdesmit centu vietā iemest piecdesmit, lai pārāk apkaunojoši neatpaliktu no dāsnākā ziedojuma, bet ārzemju onkuļi divnieku vieglu roku pārtrumpos ar vismaz piečuku.

“Šodien varēs krietni paraustīt,” pie sevis nopriecājās Alise, aizvēra melnās somas sānu kabatas rāvējslēdzēju un cēlās kājās turpinājumam. Kabatā jau bija savi 150 eiro. Vēl vairāk par mūziku viņa mīlēja tikai divas lietas – vieglu piķi no naiviem lohiem un spēļu automātus.

Lohs

  1. Sēdies, pieci!!

  2. VaiSpejTrapitLikePogai

    Brīnišķs kadrs ! :D

  3. Labs. Tieši tas, kas šorīt bija vajadzīgs!

  4. Fantastiski sasmeldzējās ar atmiņu, kad bērnībā aritmijas dēļ tiku vaļā no vijoles no kuras vienīgo ko atceros šodien ir tas, ka pasniedzējam bezjēdzīgi interesēja iemācīt tikai kā turēt lociņu bumbijas formā un tas viņam bija pats svarīgākais. Vēl šodien nesaprotu ko viņš ar to domāja.

    Bravo!

  5. Izcils skaņdarbs.

  6. Biogrāfijiņa :]

  7. Trīs mīlestības un visas laimīgas, bāc, nu kā tā var veikties?!

  8. Hū da fak iz Alise?

  9. Varētu teikt, ka meitene nebija populāra nedz bēniņos, nedz pagrabā, tāpēc skolā viņai nepatika.
    ^ hehe, LABS!

  10. Zelts! Pēdējais teikums iepisa pa galvu kā sotaks tukšā dūšā

  11. Užasnah! Vajag likt uz si bemolu, tā ir vienīgā iespēja pavibrēt.

Komentēt