Trešā atmoda: Mājas

Pirmā atmoda dzīvo ŠEIT
Otrā atmoda dzīvo ŠEIT

„Stasis Antons!” pa puspavērtām kabineta durvīm gaitenī izvēlās pļumpīgas pirmspensijas vecuma bābas balss.

Stasis piecēlās un sekoja nodarbinātības aģentei kabinetā, piekalis skatu grīdai. Viņš nudien negribēja pacelt acis un ieraudzīt bābas milzīgo celulīta ļercekli, kas uz katra soļa notrīcēja simtiem mazos vilnīšos. Bēšās plānā auduma ūzas ļāva ieraudzīt pat visai smalkas nianses. Šķiet, viņas dirsa pati par sevi bija dzīva ekosistēma, kuras grumbās un rievās mājvietu radušas visas tavas bailes un sīksīkās fobijiņas. Bija pagājušas tikai divas nedēļas kopš ciemošanās pie Danas, un Stasim jau tagad kļuva sevis neizsakāmi žēl. Turpmāk kuplās, bet vijīgās Latgales daiļavas vietā viņu „bezdarbniekos” pieņems šis blāvi rudais galerta golems.

„Ilgstošais… seminārus un konkurētspējas paaugstināšanas pasākumus neapmeklē… tu te velcies tikai ķeksīša pēc, vai ne?” vārdi kā pārguruši laši pēc nārsta apātiski vēlās pār gaļīgo apakšlūpu.
„J.. Nē. Gribu atrast darbu. Nopietni,” Stasis pats neticēja tam, ko nupat pateica, taču doma par to, ka ik divas nedēļas nu būs jāzemojas šī gaļas un lipīdu šļūdoņa priekšā, bija vēl biedējošāka par darbu.
„Nu, mums ir pāris mazkvalificēti sezonālie. Re, alus brūzī vajag gatavās produkcijas krāvējus, vasarā visi tempj kā negudri…”
„Derēs,” Stasis pat vēl nebija apjautis piedāvājuma patieso skaistumu, vienkārši vēlējās ātrāk pazust no šīs telpas.
„Bet tu nenoklausījies citus piedā…”
„Es teicu, ka derēs.”

Ar darba vietas kontaktinformāciju kabatā Stasis izsteidzās gaitenī, tad garām tur sasēdušajiem bezcerības iemiesojumiem. „Nākamais! Donāts Viļums!” kaut kur aiz muguras gaitenī atskanēja bābas sauciens. Visbeidzot lejā pa kāpnēm un ārā. Vasara pašā zenītā. Bija karsts, bet Stasim mugurā tāpat bija sintētikas vējjaka. Tajā bija liela iekškabata, kurā tik labi pie krūts piegūla 0,2 plakanais, bet varēja iemānīt arī krietnākus tilpumus.

Krāvēja darbs brūzī nebija viegls, vēl jo vairāk kādam, kurš līdz šim kalorijas bija uzņēmis galvenokārt no šķidrā grauda, bet fizisku piepūli izrādījis vien tad, kad tualetes papīrā izšāva pārsimts divīzijas alkoholisma pirmdīgļu. Tie nekad nepieredzēs paģiras, taču tāpat ies bojā no izkalšanas. Šajās reizēs viņš aizvien domāja par beigto Danu. Viņas rasola majonēzes suslas aizklātais skatiens dvesa vārdos grūti aprakstāmu bezgalību, tā droši vien viens otrā skatās patiesi iemīlējušies cilvēki. Vismaz tā domāja Stasis. Lai vai kā, pirmo nedēļu brūzī  Stasis turējās braši. Līdz pienāca sestdiena. Pievakarē maiņas vecākais uzaicināja vīrus uzkavēties uz kādu aliņu, kolektīva saliedēšanas vārdā. Protams, par tiem atvilks no algas, bet darbiniekiem uzņēmums dod 30% atlaidi, turklāt rīt ir vienīgā brīvdiena nedēļā.

Tas, ko caur drāšu žogu varēja redzēt nedaudzie garāmgājēji, bija astoņi vīri, kuri sēž plastmasas krēslos pagalmā pie brūža noliktavas un svin darba nedēļas beigas un draudzību. Patiesībā tas bija viltīgs plāns, uzdevums maiņas vecākajam no augšas. 30% atlaide skanēja kārdinoši arī tiem, kas nebija tik rūdīti promiļu vergi kā Stasis, taču cena aizvien bija krietni virs pašizmaksas. Ar vārdu sakot, maiņas vecākais tieši tāpēc bija ticis par vecāko, ka viņam izcili padevās daļu darbinieku algas atgriezt brūža kontā.

Pulkstens četri no rīta. Kaut kur tālu pie horizonta snaikstījās jauna diena. Stasis klumburēja pa industriālā rajona ieliņām, kas teritoriju saskaldīja daudzos kvadrantos. Visas šķita vienādas.

„Bļaģ, kur ir tā jobanā galvenā iela… Nu pizģec kaut kāds…” Stasis tukšoja līdzpaņemto bundžu, pēdējo. Divas reizes nokritis, Stasis mēģināja atcerēties mājupceļu, kas arī skaidrā prātā pirmajā darba nedēļā viņam sagādāja grūtības. Pēc vēl krietnas pusstundas maldīšanās kārtējās ieliņas galā beidzot bija redzams, kā rīta mēļo mijkrēsli atšķaidīja ielu laternu dzeltenā gaisma. Galvenā iela. Tagad tik uz mājām.

Stasis īsti nesaprata, cik ilgi bija tā rāpojis pa piesmakušo Danas dzīvokli, meklējot izeju, bet, spriežot pēc līdz asinīm noplēstajiem elkoņiem un apenēm, kas bija aizbraukušas zem ceļgaliem un saplēstas, sava pusstunda būs noteikti. Kājas varēja sajust, taču sajūtas nebija pārliecību iedvesošas – aiz viņa pa grīdu vilkās divi vārgi, cilvēka svaru noturēt nespējīgi makaroni. Ignata paralizējošais – velna manta. Staša prātā uzplaiksnīja pēdējā dzēruma murga fragmenti. Darbs alus brūzī, jauni paziņas, īres dzīvoklis, agrs svētdienas rīts pēc pasēdēšanas ar kolēģiem…

„Bļaģ, kur te ir izeja?” No istabas ierāpojis atpakaļ koridorā, Stasis atkal varēja redzēt virtuvi ar galdu, pie kura aizvien sēdēja Dana. Viņas kājas bija kļuvušas pelēkzilas. Stasis uztrausās sēdus un ar muguru atspiedās pret sienu, sagramstīja turpat pirms divām dienām nomestās bikses un sāka tās stīvēt kājās. Bija jātiek augšā, jātiek prom. Uz izdilušā Vidusāzijas rakstu paklāja nopilēja vairākas smagas asaras.

Mazais Stasiņš pirtiņā zīda mātes krūti, blakus stāvēja papus. Pa lodziņu bija redzama tumšzila vasaras debess ar tūkstošiem zvaigžņu. Rīta zvaigzne mirgoja jo īpaši spoži. Tad, Ignats pienācis zīdītājai un mazulim klāt, atkorķēja brandava pudeli, apslacīja pirkstu un nobrauca Stasim gar lūpām: „Tas, Stasi, lai tu izaugtu par īstu vīru. Bet tagad zīd mammuka cici, kamēr vēl vari. Ij neattapsi, kad tev pašam būs jādodas pasaulē sameklēt savu laimi, savu Auseklīti.”

„Mammu…?” Stasis izdvesa, atvēris acis un paraudzījies uz Ignatu, kurš dēla galvu turēja klēpī un liegi ieskāja viņa matus. Ignats uz darbu nāca ļoti agri, vēl pirms saullēkta. Viņš Stasi atrada guļam uz morga trepītēm, sačokurojušos embrija pozā un piemigušu murgainā miegā.

„Kuš, dēls, nerunā. Tev aiz muguras grūta nedēļas nogale. Padzeries,” Ignats piepacēla dēla galvu un ielēja mutē malku dziras. Tad apslacīja pirkstu, atpogāja trīs augšējās krekla pogas, nozieda ar spirtu krūtsgalu un piespieda pie krūts dēla galvu. Stasis vēl reizi iešņukstējās, tad apklusa un sāka zīst. „Viss ir labi. Tu esi mājās, dēls,” nočukstēja Ignats. Auseklītis debesīs kļuva arvien blāvāks, rīta gaismai pieņemoties spēkā.

  1. esmu šokā, ka Stasis ir dzīvs!

  2. Paldies, lieliski! Vasarīgs, patīkams stāsts, īpaši šim mitrajam, netīri aukstajam laikam der kā alūzija par bezrūpīgajām, karstajām vasarām, kad vēl nebija darba, un karstā saule deva galvā vairāk nekā hektors no kakliņa. Gaidu turpinājumu!

  3. Patriotisma un dzimtenes mīlestības pārpilns stāsts. Trešā atmoda.

    Tautas dēli uzminēja
    Sen aizmirstu svētumu:
    Gaismu sauca, Gaisma ausa!
    Augšām ceļas Gaismas pils
    /Gaismas pils. Auseklis/

    Ne velti Cehs.lv logo ir Auseklis. Lieliska dāvana Latvijas simtgadei.

  4. Gaidīju šo stāstu ar prieka trīsām, kad tiku līdz galerta golemam, aiz prieka labskanīgi noelsos…, bet nebija. Stāsts pārāk saraustīts, nebija gana labs!

  5. šo rakstijis Soross

  6. Tik depresīvi slimīga ar pulicera balvas cienīgiem epitetiem piestumta hujņa sen nebija lasīta. Tādu var uzrakstīt tikai par sevi pašu. Respect Kurbad Anton!

  7. Pat apraudājos. Nopietni.

  8. bezdarbnieku padirsa!

  9. Superīga čerņa. Šoreiz beidzu divreiz. Otrreiz ar pirkstu dirsā…

  10. Kaut kāda fundamentāla purga. Nu reāls pisiens tukšumā. Kvintesence laikam šajā teikumā: „Bļaģ, kur ir tā jobanā galvenā iela… Nu pizģec kaut kāds…”

    Bet reāli labi uzrakstīta huiņa, pat sajutu to fīlingu starp šmigu un pohām četros svētdienas rītā, kad piebeidz pēdējo bundžu silta, atšālējušās alus…

Komentēt