Tev vajadzētu būt vismaz vienam draugam

Vecāki viņu nodēvēja par Ritu, jo aizvien siltas atmiņas pieturējās pie senās latviešu padomju spēlfilmas ar mazo, varonīgo meitēnu. Īsts žipčiks. Arī šī Rita bija visnotaļ apsviedīga meitene – kā jau audzināta labākajās lauku tradīcijās. Kaut arī sirsnīga un nedaudz naiva, tomēr pamatskolā aiz bizēm neviens viņu raustīt neatļāvās.

Bērnība Ritu nežēloja. Gan ģimenes stāvoklis nebija kā no grāmatas, gan veselība lika par sevi manīt. Tomēr meitenei bija kaut kas neatsverams – uzticamu un lojālu draugu kopa. Nevis viens vai divi, bet teju vesels ducis nešķiramu personību abos dzimumos, kas uzklausīs, palīdzēs un, ja vajadzēs – iekaustīs.

Rita kļuva par sava draugu pulka neformālo līderi. Bērnībā viņa bija tā, kura uzsāka staigāt no mājas uz māju, pa vienam salasot bariņu ar ko vēlāk kapos spēlēt paslēpes. Arī pēc pārdesmit gadiem situācija bija līdzīga – Rita bija administratore privātai facebook grupai ar sentimentālo nosaukumu “deviņdesmito rakari”.

Tomēr laiks viņu bija sācis lauzt. Viņa bija sajutusi līderības garšu un alka tajā iekosties atkal un atkal. Savu draugu pulku sāka uztvert par atbalstītājiem un faniem. Rita nejutās līdzvērtīga. Nē. Viņa gribēja labākus draugus no augstākiem plauktiem. Nu jau jaunās sievietes skatījumā tādus varēja atrast tikai lielpilsētā.

Izglītība un darbs bija lielisks attaisnojums pamest savu miestu un draugu pulciņu. Patiesībā viņu interesēja ikdienišķa dzīve vismaz zem dažām promilēm un mētāšanās to cilvēku guļamistabās, kurus reizēm sanāk redzēt uz dzelteno žurnālu vākiem, brīžos, kad tos nopēti, kamēr kioska rindā kāds cirvis ir paņēmis četrus hotdogus.

Statusa apdeiti “deviņdesmito rakaros” kļuva aizvien retāki līdz grupa pajuka pavisam. Oficiāli neviens uz nevienu apvainojies nebija. Komunikācija gluži vienkārši izbeidzās tāpat kā Ritas sievišķīgā nepieejamība.

Pagāja gads, divi un Rita saprata, ka lielpilsētā viņa ir atgremojusi visu, ko varēja. Gan burtiski, gan nē. Viņa bija ieguvusi savus slavas brīžus, izdzērusi hektolitru spirta un vell’s viņ’ zin’, ko apēdusi. Ritai bija daudz draugu, kas uzspiež Like pie Instagram bildēm, taču vairs nebija neviena, kam rūp vieglas sāpes pakrūtē.

Viņa saprata, ko ir palaidusi garām. Neatgriezeniski. Nekad vairs nebūs iespējams atgūt to, kas bija. “Deviņdesmito rakaru” klubiņa draugiem bija savas dzīves, tie Ritu sveicināja un ar smaidu atminējās labos laikus, taču apzinājās, ka šādu nodevību vēlreiz izbaudīt nevēlas. Un viņa to ļoti labi saprata.

Sākotnēji Rita tviterī rakstīja eksistenciālus tvītus par savām emocijām, taču tie nevienam nešķita saistoši. Viņa zināja, ka tos aizvien lasa viņas senie un zaudētie paziņas. Ieslēdzās aizsargmehānisms – sāka parādīties tvīti, kuros netieši tiek apskatīti un nedaudz izpušķoti privātās dzīves krikumi. Rita saprata, ka visu ir sabojājusi, bet negribēja saprast, ka atpakaļceļa nav. Viņa centās tēlot un komunicēt tā, it kā starpā nebūtu bijuši visi šie gadi.

Digitālais izmisums aizvien ciešāk apvelk cilpu ap viņas personības kaklu, kamēr alkohols to maigi ieziepē. Nespēja mainīties būs tā, kas izsitīs ķebli zem kājām.

Apmēram tādu stāstu es iztēlojos par cilvēku katru reizi, kad redzu tvītu par privāto dzīvi. Ja Tev nav draugu, kuriem tās lietas interesē interesē, stāsti to savam psihologam. Viņam maksā par to, ka viņam tas piš.

  1. Vecīt, laipni lūgts internetā. Kam, tavuprāt, Twitteris domāts, ja ne privātas dzīves atgremošanai tiem, kam nav cita, ko teikt? Tu vēl pajoko par to, ka cilvēki zupu ēd ar karoti – būs līdzvērtīgi.

  2. Lasot rakstu, gara acīm redzu Liepnieka tvītus…

  3. Nah tik pieklājīgā valodā uzrakstīts, kā Gustavo(Arstarulsmirus) drīz dziedāsiet par saulīti un puķu pļavu?

  4. Afanasijs Baķka Gailis

    Skumji, skarbi un patiesi.

    Es kā laimīgs, no sociālajiem tīkliem norobežojies sociopāts jau sen klusiņām ierēcu par visiem tviteristiem, feisbukistiem, instagramistiem, draugistiem… – tie darīs visu lai pievērstu sev uzmanību. Kad tas reizēm izdodās, jūtas vareni. Taču citiesm tas ātri aizmirstās un tad ir jādomā vēl radikālāki veidi ar ko izcelties. Un tad postē da jebko, lai tikai citi atzītu paša eksistenci un neaizmirstu tevi. Nožēlojami.

    Man pajāt ko tu ēdi brokastīs, ar ko tusē, kur biji, cik dzēri, kur vēmi, ar ko pisies… un tie eksistenciālie tvīti par savām emocijām – kuru tas piš!?

    Besī sabiedrība. Besī cilvēki. Besī.

  5. Idiotu probleemas.

  6. Parasti ar sociālām pašnāvībām kā šī nenodarbojos, jo komentēt šeit jebko saprātīgu ir konkrēta galvas bāšana sveša troļļa alā.

    Ja šis vispār ir viedoklis, nevis izteikti konkrēts uzdirsiens kādai specifiskai personai, tad tas ir nekorekts. Šovinisms spiežas cauri katram otrajam teikumam. Šķiet ka autoram pieder brends – es esmu alfa male, alfa pilsētā un alfa tviterī.

    Es atbilstu, tieši vai netieši, aprakstītajam cilvēka tipam dažos no saviem dzīves posmiem, bet nespēju saskatīt kā cilvēciskas emocijas neiederas sociālas dzīves modelī. Nav svarīgi vairāk vai mazāk veiksmīga.

    Autors ir izvēlējies drūmu un “emocionālajā bezdibenī” vedošu premisu, ka sociālā apļa maiņa un emocionāla pieeja padara tevi nožēlojamu. BShit!

    Viss plūst viss mainās, un lieliski iet uz priekšu:
    “Rita ātri vien iekļāvās trijās citās FB grupās, kurās apdeitojās regulāri, atrada savu otro pusīti, ar kuru kopā vada to grupu, kuru sauc “21pirmais 4eva”. Un joprojām labprāt ar smaidu atceras “Deviņdesmito rakarus”.

    Tviterī viņa posto ko vien sirds kāro, jo tie kurus tas piš var iet NAHUJ!”

    aivvv

  7. Aivv, sitie trollji ir parasti viduveeji cilveeki, nav jeegas no viniem gaidiit Niicjes tekstu analizeesjanu vai transhumaanisma eetikas probleemu apspriesjanu. Vinji vienkaarsi paraada pliku pipuku un skatiitaaji smejas. Vinju speeju augstaakaa robezja ir pasmieties par tiem, kas ir savaadaaki nekaa vinji un vinju publikai, kas ir taada pasa kaluma aitas, tas protams varen patiik, taapeec beigaas visi ir apmierinaati. Es seit naaku tikai lai atgaadinaatu sev ka neesmu pats stulbaakais pasaulee.

  8. Sociālie tīmekļi joprom kādam dāvā ilūziju, ka katrs var sevi sastoši eksponēt, par spīti šaurai rocībai un ikdienišķai ārienei.
    Paiet dienas, paiet gadi, altruistiski ražojot nevienam nevajadzīgu informāciju.

  9. Ir interesanti redzēt twitterī ierakstus kuru būtība ir: “es publiski paziņoju, ka sekoju tikai vāja rakstura un sabiedrībā nepieņemtiem cilvēkiem, un to daru apzināti, lai celtu savu pašapziņu viņiem par to publiski paziņojot”. Twitter nav tvnet – tur tu vari izvēlēties, ko vēlies lasīt un ko nē. Un ja tu regulāri cepies par to ko tu tur izlasi, tad ir divi varianti – vai nu pārtrauc tiem lietotājiem sekot vai arī turpini to darīt un dročī klusām, nepazemojot sevi publiski.

  10. Komentētāji, neslēpieties! Mani piš palasīt citu viedokļus.

  11. kāpēc tu raksti savus rakstus cehs.lv?

    Domā mums piš? Nekāds humora kalngals jau tie arī nav. Ja man jāizvēlas lasīt cehs.lv, vai noskatīties Džordža Karlīna 1997.gada švu 15-o reizi, es labāk izvēlos otro. Vienkārši dažreiz gribas uzzināt, vai latvieši arī prot kaut ko smieklīgu vai ne.. pagaidām sliecos domāt, ka lielumlielā pārsvarā – nē.

    Stāsti saviem “draugiem” savā uzņēmumā un viss.

  12. Kā jūtas cilvēks ikdienā, kuram iekšā vārās visi šie mēsli, kas tiek izlikti šai rakstā. Vienmēr, kad lasu kaut ko tik degradējoši pesimistisku, gribas atrast vārdus, ar kuriem cilvēku uzmundrināt un kaut kā ieviest cerību. Depresija ir ļoti nopietna problēma. Tā kā čūska apvijas ap kājām, rumpi, kaklu un dara to lēnām kā izbaudot upura bezspēcību un bailes.

  13. Autor! Bravo! Bravissimo! Labs gabals! Īpaši man patika tas par ķeblīti. Cik skaists vārds – ķeblītis…

Komentēt