Tev nebūs čurāt!

Sēžot uz Ziedoņdārza soliņa un lekni ievelkot kārtējo cigaretes dūmu, kā ierasts, vēroju apkārtni. Atlētiskas, jaunas skrējējas trendīgos sporta kostīmos, baložus barojošas, naftalīnā mērcētas pensionāres, dzīvi izprotoši hipsteri un tajā vīlušies alkoholiķi – skaistā parka ikdiena. Un tad vēl, protams, cilvēki ar suņiem. Kāds staidzina pa parku savu stilīgo sugas kuci, kura nolemj nolikt kluci piecus metrus no manis. Skaista, jauna meitene paņem karsto, svaigi spiesto kaku maisiņā un, to aizsienot, viegli manāmi saspiež savā trauslajā roķelē. Tad – izmet miskastē man līdzās un pasmaida.

Nē – tas, ka sēžu parkā, nebūt nenozīmē, ka esmu suņu draugs. Dziļi sirdī man besī viss, kas nespēj pārvietoties uz divām kājām un izlasīt grāmatu. Vēl vairāk – nespēju izprast, kāda velna pēc suņi drīkst publiski nokārtories. Pats esmu mēģinājis to darīt piecas reizes. Divās no tām, jau pirms pēdējās piles nokratīšanas atrados policijas busiņā, rakstot aktu.

Tad nu, lūk, pastāstiet man – muļķim – kāpēc suņi drīkst kakāt un čurāt parkā, bet cilvēki nē? Ā, suņiem tas ir instinktīvs reflekss, ja? Cilvēkiem gan nē, mēs diršam tikai tāpēc, ka mums ļoti patīk to darīt. Ak, suņi to nespēj kontrolēt, jā. Tad kāda velna pēc viņi dirš uz ielas, nevis dara to nekontrolējami savu saimnieku dzīvokļos?

Jā, suņu saimniekiem labpatīk runāt par savu mīluļu ģenētiski un instinktīvi noteiktajiem paradumiem. Tomēr, ja reiz runājam par to – tieši kurš gēns vai instinkts jūsu sunim liek vēlēties dzīvot jobanā dzīvoklī pilsētas centrā? Jā – iecirtu zem jostasvietas. Šajā vietā suņu saimnieks sāk taisnoties: “Jā, bet es vienmēr nēsāju līdzi maisiņu un sava suņa kakas savācu!” Forši! Es arī nēsāju līdzi maisiņu. Kad cenšos savākt savu sūdu, man piesien pantu.

Vēl viena lieta – suns ne tikai kakā. Domāju, ka dzīvnieku draugiem vajadzētu savākt arī savu mīluļu urīnu. Un nevajag kā jaunajām māmiņām kliegt: “Tā jau tikai čuriņa, viss dabīgs – lietus aizskalos, haha!” Tas lops drīkst brīvi čurāt vietā, kur pēc minūtes spēlēsies kāds bērns. Bērns, kurš pieaugs, sāks strādāt un maksāt nodokļus par to, ka vietā, kur viņš iegrābās suņa urīnā, ir nopļauta zāle. Viņš pieaugs un saņems naudassodu, ja vēlēsies pačurāt tajā pat vietā.

6. Īpašniekiem (valdītājiem) aizliegts:
6.3. pieļaut, ka suņi un kaķi piemēslo dzīvojamās vai sabiedriskās telpas un apdzīvoto vietu teritoriju;

Avots: http://likumi.lv/doc.php?id=37191

Un tā, visu suņu draugs ved savu suni pastaigā pa pilsētu, piestāj, lai ļautu tam apšļakstīt kādu kultūrvēsturisku pieminekli, bet mirkli vēlāk, ejot gar kādu iebrauktuvi, sajūt urīna smārdu un pie sevis nodomā: “Atkal stulbie bomži piemīzuši! Aizturi elpu, manu mazo suņuk!” Dubultmorāle – vārds, ko katrs suņa saimnieks pazīst tikai aptuveni.

Sēžu Ziedoņdārzā. Skaista, saulaina diena, sniegs pakusis, kārtējais cigaretes dūms vēl gardāks, nekā iepriekš. Negribas braukt uz Vecrīgu. Galīgi negribas braukt uz Vecrīgu, bet nekas cits neatliek. Neatliek, jo konkrēti vajag atliet, bet publisko tualešu Rīgā vienkārši nav. Paldies Tev, Nil!

Izteikšanās īsi un lakoniski man vienmēr sagādājusi problēmas, tāpēc rezumēšu visu iepriekš uzrakstīto ar izmainītiem dzejnieka vārdiem: “Šī dziesma nav par suņiem, bet ir par fekālijām”. Jo mūsu galvaspilsētā nokārtošanās vietas ir atvēlētas tikai suņiem. Ja esi cilvēks – pacieties, vai čurā biksēs.

Salīdzinājumam: Tallinas pilsētas centrā ir desmit publiskās tualetes. It kā tas nav pārāk daudz, tomēr tās ir īstas tualetes, nevis kā Rīgā – saraksts ar lielveikaliem un benzīntankiem, kuros, iespējams, var pačurāt. Spriežot pēc šī saraksta, Statoil un Maxima ir publisko tualešu tīkli.

Tikmēr Londonā, dienas tumšajā daļā, no zemes izlec ārā lūk šādas te pop-up tualetes:

Visnotaļ ērti un stilīgi. Foršāk taču to darīt pisuārā! Bet nu, protams, katra publiski pieejama ateja samazina iespējas sodīt iedzīvotājus un saņemt par to naudu. Un ir skaidrs, ka par to pašu naudu varētu iegādāties vēl kādus pāris fotoradarus. WIN=WIN, tā teikt.