Tev būs čurāt! Un kakāt!

“Nu, kveksi… Iziesim ārā, zālītē tā lekni padirst, ko?” es noteicu, it kā runādams ar zīdaini, kad sava suņa kaklasiksnai pieāķēju pavadiņu, lai dotos romantiskā vakara pastaigā un kopīgi paskatītos uz kucēm.

Mans suns ir labi audzināts, ar spīdīgu spalvu, adekvātām manierēm un smalku humora izjūtu. Arī par ikdienas apstākļiem viņš nevar sūdzēties, jo dzīvo privātmājā, kur pagalms arī pieaugušam retrīveram ir pietiekams, lai pamatīgi izskraidītos un paspētu apmaldīties. Vēl vairāk – diršanas nolūkiem ir atvēlēts “melnais stūrītis”, kas ir tāds kā viņa pasludināts anklāvs, ko es ļoti respektēju un klāt neeju. Visgrūtāk bija atmest domu par tur augošajām kazenēm, tomēr tas bija adekvāts upuris. Kazenes tagad ir sastāvdaļa no viņa fekālās karalistes.

Un tomēr smeķīgs dirsiens publiskā vietā ir pastaigas rutīnas sastāvdaļa, bez kuras vakars nav izdevies. Ja Tu vaicā man, tad nē. Man nav papīra maisiņš un cimdiņš ar ko to savākt. Tūlīt paskaidrošu, Cement.

Tā bija burvīga vasaras sestdienas pēcpusdiena, kad ar draugiem pa vietējo zemes ceļu devāmies uz pašu iekārtoto futbola laukumu, lai nodotos sportiskām aktivitātēm. Ceļš šķērsoja kādu privātmāju, kuras sētā augošais cukurīšu koks bija krietni pastiepies platumā, burtiski duroties acīs, ja atradies brauktuves malā. Nekautrējos ar atklētisku kustību vienu no augļiem noraut. Nepaspēju ne pateikt “polārlapsas puskažociņš” (c) Donalds Daks /, kad pie sētas mani uzrunāja krietni vecāks puisis: “psst, eu, sīkais panāc’ ču’!

Viņam bija īsbikses, krekls bez rokām un vertikāli saželejoti melni mati (ja nemaldos, tos sauc spaiki?). Jau tad sapratu, ka viņš izskatās pēc pediņa, taču nelielais apjukums darīja savu. Proti, es klusēju un klausījos.

Ja tu vēlreiz aiztiksi manus cukurīšus, es Tev pažobeli izārdīšu!

“Ko? Kāds sakars ar pažobeli? Kāpēc lai viņš izārdītu manas mājas bēniņus?! Un cukurīši nepavisam neizklausās ļoti maskulīni!” Es biju viegli apjucis, taču aizvien klusēju, piekrītoši pamājot ar galvu. Acīmredzot, tas imbacils nezināja, kas ir pažobele. Ceru, vismaz ar cukurīšiem viņš bija domājis ābolus. Nevis, piemēram, savus sēkliniekus, jo tad man būtu jāsaka, ka viņš ir sajaucis bērnus.

Gadiem ejot, esmu kļuvis gudrāks un sapratis, ka tie bija tukši draudi. Realitātē bēniņiem briesmas nedraud un tā džeka cukurīšus varu taustīt, kutināt un spaidīt uz nebēdu. Taču sāpe man aizvien smeldz pakrūtē. Stilīgiem come-backiem sen ir par vēlu. Arī doma par cukurīšu koka noindēšanu ir atmetama, jo par to parūpējās laiks.

Mans vienīgais prieciņš ir reizi pa reizei paņemt savu suni, paucināt viņa spīdīgo spalvu un plīvojošās ausis, un bērnišķīgi paķiķināt, kad viņš smagi nodiršas pie cukurīšu kunga iebraucamā ceļa.

Lai tas krāns tos sūdus sasprauž savos smirdīgajos spaikos.

Komentēt