Temati, kas tevi interesēja, pirms Covid-19 okupēja ziņu plūsmu

Aizvadītajā mēnesī Covid-19 ir uzņēmies tik lielu publicitāti, ka tas varētu konkurēt tikai ar Bītliem sešdesmito gadu beigās vai ar Andri Kiviču 2019. gada beigās. Līdzīgi kā abi iepriekšējie, arī koronavīruss līdzi nes zināmu histērijas un satraukuma devu, kas liek mums atdalīt sēnalas no graudiem. Par to sīkāk šajā versijā spriedīs “Cehs.lv” interneta arheoloģijas mantojuma pārvaldes eksperts Kristaps Āls, apskatot tos aizvēsturiskos laikus, kad mūsu dienaskārtībā bija arī citi temati.

“Ieslēdzoties iekšējai histērijai, mēs ātri vien protam sašķirot, kas ir svarīgs un kas ne. Kā piemēru vari ņemt ceļojuma kofera krāmēšanu trīs dienas vai trīs stundas pirms reisa. Otrajā gadījumā mēs ļoti kritiski spējam atmest visu lieko un neaizbraukt desmit dienu ceļojumā uz Hurgadu ar piecām dažādām peldbiksēm, abažūru un somā paslēptu kaķi,” analizē K. Āls.

Atceries laikus, kad visa Latvija, aizrāvusi elpu, sekoja līdzi Kristīnes Misānes ģimenes strīdam, kura risināšanā tika iesaistītas pat PR aģentūras un valsts augstākās amatpersonas? Ierodoties Covid-19, Misānes jautājums ir pazudis no dienaskārtības. Varētu domāt, ka izdošana no necilvēcīgajiem Dānijas cietumiem uz daudz humānāko Iļģuciema sieviešu cietumu ir šīs lietas ilgi gaidītais un cerētais atrisinājums. K. Āls norāda, ka te, protams, nevietā ir joki par pašizolāciju.

Jau iepriekš “Cehs.lv” ir runājis, ka latvieši nav dziedātāju tauta, bet rindā stāvētāju tauta. To nesenā pagātnē pierādīja tādu iestāžu atvēršana kā “KFC”, “Ikea”, “Akropole”, arī jaunās “Alfas” atklāšana… Būtībā jebkura veikala, izņemot “Pizza Hut”, – kaut kāda iemesla pēc nevienu neinteresēja nedz picērijas atvēršana, nedz aizvēršana. Nupat vēl Latvija bija uz sliekšņa tam, lai stātos rindā uz jaunajiem “Lidl” veikaliem. Svaigi iekārto griestu un ar akcijas precēm piepildīto veikalu plauktu smarža bija jau teju katra iedzīvotāja nāsī, taču nē. Covid-19 šos sapņainos plānus aizslaucīja no dienaskārtības.

“Mazs bij’ tēva novadiņis, bet varētu vēl dafiga mazāku…” Atceries, kā vēl nesen ļaudis no Strenčiem uz ielām rūcināja traktorus, bet kaut kāds džeks piketā pie Saeimas solīja uz Rīgu vest kakas? Palūkojoties ārā pa logu, neredzu nedz mēslus, nedz traktorus. Uz Covid-19 ieviesto ierobežojumu fona mierīgu garu turpinās novadu reformas īstenošana. Tiesa, bez, piemēram, Rīgas mēra amata kandidāta Tavara (Latvijas Zaļā partija), kurš ar ruporu pirmajās rindās klaigā, ka reforma ir politisks solis… atšķirībā no mēra kandidāta protestiem, kas vispār nav politiski motivēti. Galu galā kāda starpība, kādas ir robežas, ja tāpat ir jāsēž mājās.

Vispirms Rīgā tika izziņota ārkārtas atkritumu situācija. Tai sekoja Pūces paziņojums par ārkārtas vēlēšanām. Tad sekoja Covid-19 ārkārtas situācija, kas visus iepriekšējos ārkārtas pasākumus padarīja par nemaz ne tik ārkārtējiem. Ja sākotnēji Oļegs Burovs teica, ka domes atlaišana esot Pūces mēģinājums novērst uzmanību no novadu reformas, tad varbūt tagad koronavīruss ir Pūces mēģinājums novērst uzmanību no reformas? Lai nu kā, jautājums par Rīgas domes vēlēšanām ir atstāts otrajā plānā. Varbūt labi, ka tā, jo mēs visi bijām pelnījuši atpūtu no tās Mārtiņa Staķa TV reklāmas.

Atceries, kā mediķi algu jautājumā apvienoja spēkus ar biedrību “Varu Latvijas tautai” (plašāk zināma kā “Party Bomzis”) un Centra partiju, lai atlaistu Saeimu? Sākotnēji šis trio guva neticamu rezonansi. Aicinājums atlaist Saeimu daļai tautas šķita tik simpātisks, ka tā pat nepievērsa uzmanību, kas ir aicinātāji. Vēlāk šo pašu tematu sāka stumdīt arī novadu reformas kontekstā. Taču uz Covid-19 fona vēlme atlaist Saeimu noplaka. Vienīgo atentātu no iekšpuses sarīkoja agrākais revolucionārs Artuss Kaimiņš, taču baumo, ka arī tas neesot bijis plānots.

Tāpat lielākā daļa, šķiet, Covid-19 ziņu iespaidā izdarīja tieši to pašu, ko Aldis uzreiz pēc ievēlēšanas, – aizmirsa par “Maxima” traģēdiju. Pavisam nesen tika atrasts vainīgais tās sabrukšanā. Tas izrādījās džeks vārdā Ivars Sergets, kuram piesprieda ne tikai cietumsodu, bet arī pamatīgu kompensāciju segšanu. Uzreiz pēc Latvijas vēsturē apjomīgākās tiesas sēdes tika lauzti šķēpi, vai spriedums ir korekts, un mētāti akmeņi prokuratūras dārziņā. Tas tika darīts līdz brīdim, kad koronavīruss šo tematu pastūma maliņā līdz ar visiem pārējiem.

Atceries katru piektdienas vakaru, kad tu gribēji iziet ārā uz aliņu, bet tev nebija neviena čoma, jo visi bija pārāk noguruši no darba nedēļas un gribēja paskatīties TV? Atceries, ka nedēļas nogalē gribēji doties izbraucienā pie dabas, bet visi tavi draugi gribēja “pačillot” mājās? Kaut kādā veidā Covid-19 iznīcināja latvieša mājās sēdēšanas kultu, un pēkšņi visi sagribēja h**ārīt uz dabas takām un to vienu konkrēto pludmali.

P.S. Nu, ja kādu vēl interesē, Krievija vēl aizvien ir okupējusi Krimu.