Tavas mājas būs ellē

Iekšējs nelabums pieņēmās spēkā, kad, šķērsojot klusās, agrīnā rīta rosības vēl nepiesātinātās mazpilsētiņas ielas, tuvojos autoostai. Dzeloša sāpe krūšu kurvī arvien izteiksmīgāk lika par sevi manīt, kāpinot fiziskā diskomforta attīstību no viegli ignorējama līdz manāmi apgrūtinošam. Ķermeņa kreisā puse no pleca līdz viduklim ņirbēja kā elektrības skarta, galvā iesitās viegls reibums. Gaiss pēkšņi šķita kļuvis smagnējs un grūti elpojams.

Ar grūtībām pievarēju sava ceļa noslēdzošo etapu – nesen rekonstruēto pilsētas tiltu -, gandrīz vai saļimstot uz autoostas soliņa. Pārītis pretī sēdošo vecūkšņu uz brīdi pārtrauca aktīvu dialogu, veltīja man ziņkāres pilnu skatienu, bet drīz vien atkal iegrima savu ikdienišķo problēmu risināšanas diskursā. Sāpes sāka kļūt neciešamas. Tām pievienojas monotoni džinkstoša skaņa ausīs. It kā es būtu lādēšanai uzlikts zvanošs mobilais telefons. Šī doma uz brīdi lika pasmaidīt, taču kārtējais grieziens krūtīs pārvērta uz āru lauzošos smieklus spalgā gārdzienā.

“Tu esi pretīgs nelietis. Ceru, ka sapūsi ellē, izdzimteni!”. Jā, tā viņa bija teikusi. Tam varēja pilnībā piekrist. Tāds es arī biju. Tiesa, uz elli gan varēja nesūtīt, bet kopumā man viņas teiktais patika. Citas tik agresīvi savu vilšanos nepauda – vai nu centās pieturēt ar diedelēšanu, vai rīkoja asarainas ziepju operas, vai gluži vienkārši sāka tēlot, ka spēj stāvēt tam visam pāri (kaut arī reāli nespēja HAHA). Visos gadījumos biju rīkojies gandrīz identiski – nolūkojis psiholoģiski vājāku sievieti, pārliecinājis par savas personības augstajām kvalitātēm, savaldzinājis, palīdzējis uzbūvēt kopīgu nākotnes sapņu iluzoru, bet pēc tam nežēlīgi visu sagrāvis, atstājot upuri pie sasistas siles.

Piestāja autobuss. Grīļīgām kājām tajā ierausies un norēķinājies par braucienu, atkritu sēdeklī. Elpot kļuva arvien grūtāk, bet uz krūtīm šķita uzgūlis milzonis kalns. Jutu, ka arvien grūtāk kļūst noturēt apziņu skaidrā līmenī. Autobusā kāpjošo cilvēku tēli sāka izplūst blāvos siluetos, viņu savstarpējās čalas sajaucās ar džinkstoši kaļošo troksni ausīs, saplūstot vienotā kaut kur tālu ārpusē esošā grūti uztveramā murdoņā. Tad uz brīdi viss apstājās. Kadri sāka plūst kā palēninātā Čārlija Čaplina melnbaltā filmā.

Sasprindzināju visu ķermeni un devu tam komandu pacelt labo kāju. Tā vietā uz augšu sasvērās autobuss. Pie abu kāju sasprindzināšanas jutu, ka spēju transportlīdzekli pacelt uz augšu pilnībā. Kā viegla spalviņa zem manas domu kontroles tas laideni plūda pa gaisu, nesaskaroties ar zemi. Es to varēju brīvi vadīt jebkādā virzienā, pacelt vēl augstāk vai likt apstāties pilnībā miera stāvoklī. Mēs bijām kļuvis vienots mehānisms, labi ieeļļots un saskaņots darbībā.

Pēkšņi sapratu, ka esmu vēl kaut kas vairāk. Es spēju lasīt transportlīdzeklī esošo cilvēku domas, ielauzties tajās un izjust viņu emocijas. Mani pārsteidza, cik sliktās domās par sevi bija vairums no pasažieriem. Klaji izjutu viņu mazvērtības kompleksus, nepiepildītās ilgas un naidu pret konkrētiem līdzcilvēkiem. Es ne tikai izdzīvoju viņu iekšējo sajūtu transkripciju, bet zināju arī to, kas notiks nākotnē. Sajutu sevī atbildes uz visiem neatbildētajiem jautājumiem. Vienlaikus biju gan viņu sākums, gan gals.

Brīdi vēlāk jau brīvā nepiespiestībā ceļoju daudz plašāka mēroga klajumos. Manas iekšējās zināšanas pieauga ar katru sekundes tūkstošdaļu, varēju iemiesoties ikvienā dzīvā radībā, kokā vai augā. Es izpratu katra uz zemes notiekošā procesa dziļāko jēgu, biju kā milzīga informācijas krātuve, kas sevī kāri uzsūc pasaulīgās telpas dzīvo enerģiju un piepilda ar jēgpilnu eksistences vadmotīvu.

Mans bezbēdīgais lidojums atdūrās piesmēķēta vienistabas dzīvokļa telpās. Ieraudzīju sev pazīstamu sievieti ar mazu bērnu rokās, kas raudošā izmisumā cenšas kaut ko apliecināt atklāti pārliecinošā pozā stāvošam, ņirgas neslēpjošam vīrietim. Viņa mēģina tam tuvoties, bet tiek rupji atgrūsta. Vīrietis vēl kaut ko pasaka, nospļaujas un aiziet. Tajā mirklī es sajutu visu viņas iekšējo pazemojumu, izmisumu un neticību nākotnei. Šīs izjūtas mani plosīja driskās, plucināja kā kaušanai gatavotu vistu.

Šo ainu nekavējoties nomainīja cita ar glītā ofisā sēdošu dāmu, kas lasa mobilajā telefonā īsziņu. Viņas ķermenis pakāpeniski sāk spazmās raustīties, acu kaktiņi paliek mitri, bet lūpas viegli trīc. Viens mirklis un jau es atkal saplūdu ar viņas iekšējo būtību, izgaršojot līdz mielēm visas šīs sievietes ciešanas.

Šādā veidā mans grēku izpirkšanas ceļojums turpinās. Tam nav ierobežojumu ne laikā, ne telpā. Uz brīdi atelpu sniedz tie nedaudzie mirkļi, kad radītājs atgādina manus krietnos darbus, ļaujot kaut uz nelielu laika sprīdi veldzēties mierpilnā dvēseliskā gaišumā. Pēcāk atkal es ciešu. Neatgriezeniskā apļveida riņķa dancī. Uz mūžu. Requiescat in pace.