Tava laime būs sāpes

Man blakus apsēdās uzticamais suns, kura spalvā manīju pāris sirmus matus. “Heh, labs puika. Cik ilgi jau Tu esi ar mani? Gadi astoņi?” Atbildi nesagaidīju, jo suns taču neprot runāt. Jautājums vairāk bija retorisks. Viņš bija atnesis bumbu, taču gan man bija apnicis viņu sviest, gan viņam bija apnicis to nest. Zinu, tie ir vēl maksimums daži gadi. “Tu man pietrūksi, bet esmu priecīgs par laiku, ko pavadām kopā. Negribas, bet tas kaut kad beigsies…” Kaut kur pie sētas man zemē aizvien trūd beigts kaķis.

Dzīvi papildina daudzas lieliskas lietas. Pirmais uzticamais bērnības draugs, ar kuru devies nakts sirojumos kaimiņu dārzos pēc vecāku noliktā laika, un kam vienīgajam uzticēji noslēpumu, par meiteni no klases, kura Tev patīk. Visticamāk Tu sen par viņu ikdienā neiedomājies, un tajās retajās reizēs, kad satiec, neviltoto atkalredzēšanās prieku pavada skaudra pienākuma apziņa pavaicāt “kā klājas?”, patiesībā apzinoties, ka kopīgie temati sen vairs nav aktuāli. Tu strādā bankā, bet viņam pieder autoserviss.

Tā pati meitene no klases, kura šķita kā īstā un vienīgā, un kuru jau ir nomainījušas kā minimums četras citas ar vien īstākas un vienīgākas. Pirmais velosipēds, ko pie veikala nozaga vietējie salašņas. Skaistais soprāns, ko pamatskolas pīpētavā Tev nozaga balss lūzums. Sapņi par sportista karjeru, kas izzuda vidusskolas ēdnīcas vilinošajā piedāvājumā…

Sākumā dzīve mūs iemāca atteikties no mazajām lietām, lai sagatavotu dienai, kad nāksies uz neredzēšanos pamāt kaut kam negaidītam un masīvam, iestiepjot Tev sejā staltu vidējo pirkstu, ar otru roku iesitot pa počkām, liekot skaidri saprast – Tava laime būs sāpēs.

Distancēties, atmest visu lieko, nepieķerties nekam, no kā būtu grūti vēlāk atteikties.

  1. Eu, tiešām mēnešreizes…?

  2. gandrīz apdirsos cik pretīgi un mīļi

  3. IZglītības MINIstrija

    Šis jāiekļauj vidusskolēnu “obligātās literatūras” sarakstā. Divreiz.

  4. Klejojot pa Facebook nejauši atvēru šo rakstu un, kāda sakritība:
    man tieši šobrīd ir 8-9 gadus vecs suns, ar kuru man ir tāda emocionālā saikne kā ar nevienu cilvēku, jo, manuprāt, cilvēku savstarpējās attiecības manā (un pieļauju arī jūsu) vidē ir pārlieku emocionāli distancētas. Un, līdzīgi kā autors, es pēdējā laikā arvien biežāk ar klusām šausmām sāku domāt par to, ka tā diena, kad mums nāksies šķirties neizbēgami tuvojas. Es uzdodu sev jautājumu: Kā man labāk rīkoties? Baudīt to laiku, kas mums ir kopā atlicis, un par to nedomāt? Vai arī tieši otrādāk – sākt jau laicīgi sevi morāli gatavot mūsu šķiršanās brīdim?

    Un tieši šonedēļ manam sunim pēkšņi un ievērojami ir pasliktinājies veselības stāvoklis. Pēc dažām ārstēšanās dienām ārsts teica, ka ir nobažījies par asins analīzēm, kuras turpina vēl vairāk pasliktināties un iespējamajiem bēdīgajiem iznākumiem. Vakarā es raudāju tāpat, kā tajā dienā pirms 2 gadiem, kad uzzināju par sava labākā drauga nāvi. Negribas domāt par to, kā jutīšos, ja viņš nomirs jau tagad nevis “kaut kad nākotnē”.

    Lai arī uz savas ādas pašlaik izjūtu autora domas aktualitāti, es nesteidzos piekrist, ka distancēšanās un nepieķeršanās ir labākais risinājums (ja atskaita, piemēram, ārstus, kas šādām situācijām ir pakļauti ikdienā). Pašlaik domāju, ka es kā cilvēks būtu daudz nabadzīgāks, ja nebūtu izveidojušās šīs attiecības, par kurām gandrīz neizbēgami nāksies maksāt ar ciešanām.

Komentēt