Ārā laiks nebija no omulīgākajiem – tumši mākoņi un piles, kuras liecināja par gaidāmām lietavām. „Nostāvēt taču vajadzētu mācēt, celies kājās, šmuli!” bērnudārza audzīte dusmīgi, taču vienaldzīgi uzbrēca dubļos pakritušam bērnam. Sievietes acis bija apmākušās tikpat ļoti, cik debesis, vienīgi no tām nepilēja, jo tas nozīmētu emocijas. Audzinātāja bija zaudējusi cerību izaudzināt kaut vienu kārtīgu cilvēku. Sniegt tik paliekošas atmiņas, lai pēc 25 gadiem savā dzimšanas dienā saņemtu vienkāršu, taču sirsnīgu kartīti, kura saka „paldies par visu, skolotāj!” ar pievienotu laimīgas ģimenes foto. Audzītes mīlestība tagad piederēja vēliem vakariem un pudelei.
Arī friziere neieviesa optimismu. „Droši vien pakāpeniski, vai ne?” viņa pārvaicāja bez jebkādas jūtamas aizraušanās par to kā gala rezultātā izskatīsies mani mati. Varēja manīt, ka ar šķērēm rokās viņa ir pavadījusi divas trešdaļas dzīves – tās jau izskatījās kā kropls viņas pirkstu turpinājums. Viss bija pašsaprotams. Pat, ja es norādītu, ka viņas bicīts un zods ir nokarājies, plus, sačervelējies gluži kā pusmūža sēklinieku maisiņš pēc karstas vannas, viņa visticamāk tēlotu, ka to gluži vienkārši nedzird. Turklāt friziere bija izspūrusi.
Vietējā lielveikala pārdevēja ir gados jaunāka, līdz ar to vēl ar cerības mirdzumu sejā, taču dzīve jau iesākusi viņu lauzt. Dziļi sirdī Līvai vēl mājo doma par modeles karjeru, pasaules apceļošanu un mūziķa vai sportista apprecēšanu, taču racionāli viņa sāk apzināties – tie visi ir meli, kas nekad nepiepildīsies. „Pīp – pīp. Atlaižu karte nebūs, nē?” Viņai bija zirgaste, ar neprecizitātēm uzklāts meikaps un saldsērīgs smaids. „Veiksmīgu dienu, uz redzēšanos!” Paldies, Līva, ja Tu tiešām no sirds man novēli veiksmīgu dienu. Paldies. Tev es novēlu veiksmīgi pārdzīvot kā izplēn sapņi un aizraušanās, pamazām tos nomainot realitātei. Neatkarīgi no jebkā – visiem ir vienlīdz slikti un labāk nekļūs, tāpēc pacenties vismaz samelot apkārtējiem.
Nu re, mums tomēr ir kaut kas kopējs!
Pat asaras sariesās acīs… It kā Kāds būtu rakstījis par mani…
No rīta ejot uz darbu mana sejas izteiksme ir proporcionāla šī raksta sūrumam.
Dēls, kādas bildes tu te liec šajā lapā? Un cik reizes jāatgādina, lai tu iznes miskasti – vakardienas ķilavas jau kārtīgi iesmirdušas!
uij ku labs shitais, manas nepamatotaas wanabee tieksmes nolika uz laapstinjaam.
PS
Buutu klitors iedotu paburziit ;)
Izlasot skumjās rindas par frizieri, uzreiz prātā ienāca L.Reinika mūzika un tekstu dziļums.
Pieprasu analīzi dziesmai, jeb drīzāk anālajam troksnim ar nosaukumu “Kokosrieksts”!!!
Paldies, Jenot, ceru, ka Tevi iepriecināja mans raksts, jo tavs komentārs lika man novilkt cilpu no kakla un apzināties – vēl šajā pasaulē tomēr ir lietas ko pētīt.
Senci, raksts mani ļoti iepriecināja, man arī liels prieks, ka cilpa tika atstāta novārtā, tomēr, es vēl joprojām ļoti ceru uz “Kokosrieksta” analīzi, jo pretējā gadījumā tam tiks uzvilta tā cilpa un mēs redzēsim cilpā karājošos kokosriekstu :(