Taupīgais Mārčuks

Kad opis stāstīja par karu, Mārčuks uzmanīgi klausījās. Tas nekas, ka šo stāstu viņš bija dzirdējis vismaz piecas reizes, turklāt identiski. Opis neatcerējās, ka šo Mārčukam jau bija stāstījis, bet teikumu secība, konstrukcijas, vārdu izvēle – tas bija ieēdies tik dziļi, ka katru reizi skanēja precīzi tāpat kā iepriekšējās. Karojis opis nebija – toreiz viņš bija vēl tikai puika, pārāk mazs, lai varētu noturēt plinti. Arī par bailēm opis neko daudz neteica. Mārčuks nenodarbināja sevi ar spriedelēšanu, vai opis vienkārši bija ļoti drosmīgs, vai arī karš tomēr nemaz tik bailīgs nav. Viņš tikai klausījās. Stāsts būtībā bija par trūkumu. Par krievu zaldātiem, kas uzlauza šķūnīti un iznesa zaptes, un vēlāk par vācu zaldātiem, kas savukārt pacienāja ar šokolādi. Kāds no viņiem varbūt dažus mēnešus vēlāk ziemas spelgonī iemiga pēdējo reizi, domājot par toreiz svešā zemē sīkaļām atdoto šokolādi. Kā tādu tagad gribētos!

Opis stāstīja, kā suņi ēda no šrapneļa nonāvētā zirga vēdera. Tiem pašiem suņiem ribas sānos varēja saskaitīt pa gabalu. Opis stāstīja, kā paps ar nazi uzmanīgi gareniski šķēlēja pušu sērkociņus, lai no viena sanāk divi. “Puika, tagad mums ir labi, vēderā ir ko likt. Bet tas nenozīmē, ka var netaupīt! Tu nekad nezini, kad atkal var pienākt slikti laiki. Kas kapeiku nekrāj, pie rubuļa netiek!” opis savu stāstu noslēdza un caurajās čībās aizšļūkāja uz virtuvi, kur izcēla no ledusskapja auksto gaļu un uzšļakstīja želejas un rukša kupoliņam virsū pāris šļukas etiķa. Lai normālāk piesien.

Mārčukam opis patika, jo ļāva sist ar āmuru naglas dēlī, un nedusmojās, ja Mārčuks netrāpīja un kādu nolieca. Opis parādīja, kā var iztaisnot un mēģināt vēlreiz. Puikam kā jau puikam – patīk klapēt un taisīt troksni. Tikai vēlāk viņš saprata, ka tā opis viņam iemācīja – lietas gandrīz vienmēr ir vēršamas par labu. Un tā var ietaupīt. Naglas un vēl visu ko citu. Mārčuks nolēma, ka arī viņš taupīs kā opis un opja paps. Viņš gribēja to rubuli. Nu, latu patiesībā, tik daudz Mārčuks zināja, ka rubuļi bija opapa laikos, bet vairs nav.

Reiz, sēžot uz poda, Mārčuks rokās ņurcīja rulli un pirmo reizi ievēroja, ka pelēcīgā sloksnīte sastāv no divām kopā saliktām sloksnītēm. Spudūkš! Mazais pirkstiņš izskrēja cauri un iespruka nedaudz graudainā siltumā. “Khi khi!” puikam tas likās smieklīgi. Un vispār arī patīkami kutēja. “Opi, opi! Es taupu tualetes papīru!” Mārčuks palepojās un izstāstīja, kā apslaucījies tikai ar vienu pašu kvadrātiņu, atdalot divas kopā saliktās sloksnītes, tā tiekot pie diviem. Gluži kā opja tētis no viena sērkociņa mācēja dabūt divus! Mārčuks turpmāk šādi taupīja regulāri, ja neaizmirsa.

“Tā ir mana kukažiņa!” viņš gavilēja šķīstā priekā, kāds piemīt vien bērniem, skraidot pa grantēto mazpilsētas privātmāju rajona ceļu. “Mana kukažiņa, khi-khi!” – kukažiņa bija šaušalīga paskata lelle, kuru Mārčuks vilka tikpat šaušalīga paskata “gruzovikā”, iesietā divās kopā sadiegtās kurpju auklās. Mārčuks parasti spēlējās viens. Skrienot garām citiem bērniem, viņš turpināja gavilēt par kukažiņu, un citi bērni viņu uzskatīja par tādu kā drusku padebilu, kurš neko citu pateikt nemaz neprot. Bez tam, Mārčuks bieži oda pēc kakām. Maz viņi zināja, ka Mārčuks runāt prot, bet taupa vārdus un saka tikai tobrīd svarīgāko, un tā bija viņa kukažiņa.

Opis pēc dažiem gadiem nomira, bet Mārcis studēja. Brīvajā laikā viņš rakstīja dzeju. Iztēle Mārcim bija izcila, taču atzīmes domrakstos vienmēr sūdīgas – viņš domas paturēja pie sevis, un tā arī tinti taupīja. Dzeja ļāva būt kodolīgākam, kaut galvā Mārcis atļāvās izspēlēt simtiem lappušu garus varoņeposus. Uz papīra tikai četrrtindes un sešrindes. Ar to pietiek.

Kursa biedrenes domāja, ka Mārcis ir dziļš, ne kā vidējais divdesmitgadnieks, kas pa universitātes gaiteni slāj ar uz priekšu izsistiem gurniem, bez vārdiem vēstot: “Iečeko šito veseri, mazā. Varu derēt, ka tavs pūntengs tādu āmurošanu nekad nav saņēmis.” Mārcis šļūkāja gandrīz kā vectēvs, taupot kāju cilāšanas enerģiju. Nedaudz gan kājas no zemes viņš atrāva, jo bija jātaupa zoles. Lūk, kursabiedrenes ap Mārci lakstojās. Viņām bija klusas derības, kura dzejnieku dabūs pirmā. Viena dabūja, protams, taču Mārcis viņu mīlēja taupīgi – tikai ar pašu galiņu. Paknakstināja kā kairs poķītis salijušu, leknu sūnāju. Meitene domāja, ka tas ir tik dziļi, ka Mārcis neņem dziļi. Tas ir cēli un tā laikam to dara dzejnieki.

Mārcis draudzeni pēc tam arī ieklapēja taupīgi. Nedaudz pa vienu vaidziņu, nedaudz pa otru. Ar vaļīgu plaukstu. Viņam šķita, ka tā laikam to dara dzejnieki. Kad par to uzzināja draudzenes draudzenes, tika sacelts kārtīgs šums. Taču Mārcis taupīja savus nervus un neko no feisbukā sarakstītā nelasīja. Tad būtu jāatbild un jāskaidrojas, un tas nebūtu taupīgi.

Pēc studijām Mārcis domāja, ko darīt tālāk. Ienāca prātā, ka varētu būt labs ministrs. Finanšu vai ekonomikas. Viņš mācētu taupīt. Pēc tam sataupīto varētu iedot tiem, kam nav nekā – katram pa drusciņai, lai viņi var sākt taupīt. Mārcis pat aizgāja uz Ministru kabinetu un par to paziņoja caurlaidē, bet tur viņam palūdza aiziet nahuj, jo ministru ar smirdīgiem pirkstiem te esot gana.

Vakarā Mārcis aizgāja līdz opja kapam un ilgi tur sēdēja. Tad piecēlās, izvilka no somas virvi un apsēja cilpu ap pieticīgo, nelielo kapu plāksnīti. “Šito tev sen jau nahuj nevajag, tu esi beigts.” Velkot prom kapakmeni, Mārcis smaidīja un zināja, ka opis ar viņu lepotos. Šis ir gana normāls kapakmens, to vēl varēs izmantot tad, kad nomirs tētis.

3 Replies to “Taupīgais Mārčuks”

  1. Pirmā rindkopa ir kā kopija no manas dzīves. Es jūtos saplūdis ar šī stāsta galveno varoni. Bet tai pat laikā – toletes papīru gan man patika ņemt dubultā

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *