Tāds tādu atrast un samīļot prot.

Jūlija rūpīgi gatavojās randiņam. Puisis smuks, sarunas Tinder sakarīgas. Nebija baigās cerības, ka šis būs īstais, jo rūgtā pieredze ar iepriekšējiem randiņiem bija atstājusi savas pēdas, bet Jūlija tāpat cerēja – uzkrāsojās, uzvilka smuku kleitu, drosmei iedzēra pus glāzi vīna.

Viņi satikās Vērmanes dārzā, puisis bija aicinājis uz pastaigu. Satiekoties Jūlijas sirds nedaudz salecās – dzīvē Kārlis izskatījās vēl labāk, nekā bildēs.

“Sveika!”, viņš priecīgi sauca un uzsmaidīja.

Jūlija nedaudz kautrīgi atbildēja. Puisis aicināja iet Esplanādes virzienā.

“Es nupat sāku jaunu darbu”, Kārlis pašpārliecināts stāstīja. “Aizgāju uz citu firmu, tajā pašā nozarē, nekustamo īpašumu attīstīšana. Pieņēma vecākā menedžera amatā, zem manis tagad pieci cilvēki. Vispār baigi forši. Un ko tu dari?”
“Nu, man ir UDHS, AST, bipolāra depresija”, Jūlija tikpat pašpārliecināti atbildēja.
“Kas tas ir? Kāda nozare?”
“UDHS ir uzmanības deficīta un hiperaktīvitātes sindroms, AST ir autismā spektra traucējumu, bipolārā depresija… nu, tas ir vienkārši, ka es reizēm jūtos labi, reizēm nenormāli sūdīgi. Ā, aizmirsu pieminēt, vēl man ir veģetatīvā distonija!”

***

“Jūlija, es nevaru jums izrakstīt mierinošas zāles”, psihiatrs nopietni teica. “Spriežot pēc visiem izvērtējumiem, jūs esat principā vesela. Iespējams, nedaudz hipohondriska, bet kopumā jums nekas īsti nekaiš. Es jums ieteiktu…”
“Es esmu slima!”, Jūlija pārtrauca psihiatru. “Ko jūs nesaprotiet? Man ir UDHS, AST, bipolārā depresija un veģetatīvā distonija, un tas kā minimums! Turklāt man nesen bija sūdīgs randiņš, kas liek man justies vēl sliktāk.”
“Es saprotu jūsu sajūtas, bet klīniskā aina saka kaut ko citu. Es nevaru jums izraktīt recepšu medikamentus bez atbilstošas diagnozes, tas ir pret likumu.”
“Šo es tā neatstāšu”, Jūlija nikni kliedza, “es par par jums rakstīšu tviterī!”
“Jūs drikstat rakstīt, ko vēlaties, bet es jums nevaru izrakstīt medikamentus bez attiecīgās diagnozes, un diagnozi piešķirt jums nevaru, jo jūs… nu, kā lai to saka, nekas jūsu klīniskajā ainā neliecina, ka jūs ciestu no tām slimībām, kuras minat.”

***

Jūlija bija izcili sliktā garastāvoklī, tomēr Tinderī bija jauns match, randiņš bija sarunāts. Un puisis tīri glīts. Nu, ņemams, vismaz. Kādi sešarpus-septiņi no desmit. Šoreiz viņa attiecās visai pofigistiski, īsti neuzkrāsojās, paņēma pirmo kleitu, kas pagadījās un gājā uz tikšanās vietu – krodziņu Gauja. Krogā ieradās pirmā. Viņa aizgāja pie bāra, pasūtīja aliņu un apsēdās pie galda.

“Sveika!”, kāda balss pēkšni iztraucēja Jūliju tvīta vidū.
“Čau!”, viņa lakoniski atsita. “Klau, es pabeigšu tvītu, OK?”
“Labi”, teica puisis un aizgāja pakaļ alum.

Puisis atgriezās ar kausu alus. Jūlija paspēja padomāt, ka varēja jau viņai uzsaukt, lai arī viņa bija paspējusi izdzert tikai kādu piekto daļu no sava aliņa. Pēc pāris pieklājības frāzēm Jūlija jau bija garlaikota, tādēļ ķērās vērsim pie ragiem.

“Man ir UDHS!”
“Ja?” puisis izbrīnīts prasīja. “Zini, tad mums ir kaut kas kopīgs!”
“Kas?”
“Nu, UDHS. Vēl man ir šizoafektīvi traucējumi. Iespējams, arī dzimuma disforija.”
“Nopietni?”
“Nu, jā”, puisis mazliet kūtri atbildēja, jo parasti ap šo laiku viņa randiņi kaut kā pamanījas izbeigties.
“Zini, ko? Man ir ne tikai UDHS, bet arī AST un bipolāra depresija!”
“Nopietni?”
“Nu, jā”, Jūlija atplauka smaidā. “Iespējams, vēl šis un tas, tikai tie sūda psihiatri to nesaprot, saka, ka es esmu vesela. Kā viņi vispār uzdrošinās kaut ko tādu teikt? Vai tad nesaprot manas jūtas?
“Man ir tieši tāpat…”, atbildēja puisis un sāka stāstīt par savu pēdējo ārsta vizīti.

Tas bija veiksmīgākais randiņš viņu mūžā. Un tas jau tikai loģiski, ja reiz divi “mana slimība ir mana identitāte” sūdi ir nejauši satikušies.