Kad vecāku nebija mājās, mazais Andis arvien biežāk mēdza iepazīt sevi tuvāk. Pēc tam, kad pārliecinājās, cik lieli priekšmeti ērti ieslīd dibenā, viņš ķērās pie rotaļāšanās ar ģenitālijām un vienā liktenīgā reizē mazais pētnieks piedzīvoja to, kā no gailīša izšļācās pirmie sēklas pilieniņi un noķēzīja vecāku gultas palagu. Liktenis lēma, ka tieši tajā brīdī ieslēgtajā televizorā gāja veļaspulvera Dosia reklāma, kur laimīga ģimene neviltoti priecājās par nupat izmazgātajiem galdautiem un Andis to uztvēra kā zīmi.
Viņš galvā prātoja: „Ja nebūtu reklāmas, es saņemtu brāzienu no mammas, bet tagad zinu, ka Dosia var palīdzēt.” Žigli paķēris omammas dāvināto divlatnieku viņš aizjoza uz piemājas veikalu iegādāties veļas pulveri un veiksmīgi atrisināja situāciju. Kopš tās dienas Andis bija pārliecināts – reklāmā ir spēks un viņš ir dzimis, lai to radītu. Atšķirībā no citiem vienaudžiem, kuri multeņu laikā pārslēdza kanālus, lai neredzētu uzbāzīgās reklāmas, jaunais drosminieks darīja gluži pretēji un ar sajūsmu sagaidīja katru nākamo reklāmu, ierakstot to videokasetē, lai pēc tam redzētu vēlreiz. Pēc pāris gadiem, kad ģimene iegādājās pirmo datoru, jauneklis dienām un naktīm pētīja ziņu portālos ieraudzītos banerus, kamēr garlaicīgie klasesbiedri netā močīja kontru, bet zem spilvena viņš slepus turēja Latvijas reklāmas tēva Ērika bildi un ik vakaru pirms miega tam piemiedza ar aci un nočukstēja: „Ērik, ienes mani aģentūrā”.
Andis strauji bruģēja savu ceļu pretī reklāmas pasaulei un jau sen apzinājās, ka nekāda pornogrāfija nespēj viņam nodrošināt erekciju, bet reklāmas maketi nereti noved līdz baudpilnam orgasmam. Tā kā zināšanas par reklāmu netiek augsti vērtētas stagnātiskajā izglītības sistēmā, vidusskolu puisis beidza nesekmīgi un bija spiests strādāt lielveikalā par krāvēju. Viņš mācēja to izmantot savā labā un veikala noliktavā bieži nodevās kaislīgai jaunāko reklāmas vobleru iepazīšanai tuvāk, bet naktīs izmisīgi sūtīja pieteikuma e-pastus uz teju visām Latvijas reklāmas aģentūrām. Andim visi atteica.
Pēc pāris mēnešiem puisis kā ierasts krāmēja cīsiņu un desu iepakojumus, pie sevis iztēlojoties to, kā viņš lepni pasviestu Ērikam astoņus ģeniālus konceptus desu reklāmai, no kuriem divi tiktu pelnīti apbruņoti ar „Zelta Āmuru”, trīs no tiem izpelnītos „Adwards” atzinību, bet vislabākais saņemtu „Kannu Lauvu” un tam par godu Ēriks pimoreiz mūžā padalītos ar savu vienmēr ķešā esošo kokaīnu, pats personīgi ar mazo pirkstiņu ieurķējot to Anda radošajā nasī. Pēkšņi ievibrējās telefons un ekrānā izleca e-pasts:
Sveiks, Andi! Te Artūrs.
Skatos, baigi gribas tev uz to reklāmu, nu davai, parunāsim. Kā saka – pie mums jau katram dod iespēju. Atnāc rīt trijos uz tikšanos manā birojā, pats zini, kur tas ir :)
Andis sajūsmā aizspēra prom desas un palēkdamies aizskrēja mājup, uz atvadām nobļaujot savai priekšniecei: „Krāmē pati savu veikalu, mani gaida Kannas!”. Nakts vilkās mūžību un pusstundu pirms norunātās tikšanās puisis jau stāvēja pie Artūra biroja durvīm, līdzi paņēmis mammas izcepto gaļas pīrāgu. „Tas, lai iepatiktos jaunajiem kolēģiem. Šie tak picas vien ēd, gan jau novērtēs īstu labumu”.
Topošais priekšnieks veikli izrādīja puisim biroju, padižojās ar aģentūras saņemtajām balvām, iepazīstināja ar kolēģiem un veda uz savu kabinetu. „Ķerieties klāt pīrāgam, tas jums visiem!” Andis noteica, pa ceļam atstādams biroja virtuvītē līdzpaņemto cienastu. Saruna ar nākamo priekšnieku rādījās daudzsološa – pirmajos mēnešos Andim tiks dota iespēja sevi pierādīt soc tīklos, bet trešajā jau varēs runāt par reālu atalgojumu. Pašā karstākajā sarunas brīdī topošie partneri dzirdēja skaļus bļāvienus no biroja telpām un, paverot kabineta durvis, vīriem pavērās traģisks skats – rindā uz biroja tualeti sastājies bija teju viss aģentūras kolektīvs, bet daži, nespēdami sagaidīt savu kārtu, agonijā ķēzījās turpat uz paklāja.
„Tas no tā tava jobanā pīrāga, bļaģ”, kāds briļļains reklāmists kliedza, iznīcinoši skatoties uz Andi. Pēkšņi Andis saprata, ka kļūdas pēc ir atnesis vecu cienastu un viņa dēļ ir saindējies teju viss kolektīvs. Sapnis par reklāmu Anda acu priekšā iztecēja kā caureja.
„Bet hei, labi, ka man somā līdzi vienmēr ir Perwoll Black Magic, varbūt tas spēs iztīrīt traipus no paklāja!?” Andis cerīgi iesaucās.
Dafuq did i read
Pervij nah!
Vēl! Vēl! Vēl stāstus par nadzīgo reklāmistu, diskžokeju, aifonistu Arču!
nau smiegligi vairs, izdomajiet kau ko forshu
Jmj..atgādina manu čomu profenes laikā un mani..tik neķēzījāmies palagos, bet jaunu apdullušu meiču pe..ž u kos….Dziļa Doma, bet vienalga kā redzam visu nosaka Naļika* esamība konkrētajā brīdī!!!
*Naļiks-Nenosakāma daudzuma skaidra nauda monētās vai papīra formātā.
spēcīgs kā rīta stienis.
Gana jaudīgs priekš bezrecepšu pīrāga. Tik iespaidīga prezentācija, ka grūti prognozēt darba devēja reakciju.
Man liekas, ka populārākais, ko ir dzemdinājis Stendzenieks, ir zīmols “Ēriks Stendzenieks” un svarīgākais, ko viņš ir paveicis, ir licis visiem noticēt šī zīmola krutumam. Tik kruts krutums, atvainojos par tautoloģiju, ka automātiski anulē visu to ekstrēmo debīlismu, ko reklāmists pamanījās publiski sarunāt par Šleseru un Co. Kāds tam visam sakars ar stāstu, Tu man jautāsi? Skaistums nāk no iekšām. Un kvalitatīva caureja, tas ir reklāma, tas ir nauda, nesmird.
Pag, kā tad tā? Arturs tak darbā pieņem visus. Nedaudz zūd ticamības moments…
Tikai prom tie darbinieki iet paši, kad saprot, ka kaut kāda alga arī pēc 3 mēnešiem īsti nav un arī nebūs. Un tam nav nekāds sakars ar sevis parādīšanu, tā vienkārši tur ir. Jāsaka arī godīgi – tās ne visai garšīgās picas ar ir apricis rīt vislaik, bet pats ko ēdamu nopirkt atļauties nevar :(
Omg. Kaukas tik saturiski un morāli qualitatīvs nav bijis jau sen. Baudīju un izbaudīju.
Moral Pain is back
Ievads ļoti elegants.
Manā apskurbušanā dvēselē iekrita vārdkopa ‘Kannu Lauva’. Ja atmiņa neviļ, tad Kannas ir kaut kur geijropā, kur lauvas izmira reizē ar neandertāliešiem. Tas ir, pirms ļoti daudziem gadiem, kad beidzās pēdējais (cerams) leduslaikmets. Tad kāda suņa pēc vajag tādu mēmu uzturēt?! Vai reklāmisti un tamlīdzīgi vārda mākslas pisti tiešām nav spējīgi savādāk pašapliecināties, kā vien projicēt savus sasniegumus ar “zvēru karaļa” simbolu?! Reklāmistiem taču piedien būt radošiem [tipa, kreatīviem]. Nu, kaut vai ‘Kannu Prērijas Bizoņi, Čingačguki un Citi Bastardi’ vai ‘Kannu Vējgāzes Skaņas un Paldies, Tagad Tiešām Pietiek’ vai, vismaz, ‘Kannu Kannu Āāāā, Tenočitlanas Tolteku Dozori’. Nezinu, varbūt man ar uztveri nav īsti normāli, taču ‘Kannu Lauvas’ man šķiet kaut kāds pāķisks snobisms, tipa pirmais puisi ciemā. Nu esat jūs baigi krutie reklāmisti, nu un? Mani kaut kā neinteresē, ar ko vārda mākslas lauvas savā nodabā un savā starpā Kannās nodarbojas.
Laikam esmu pārāk vecmodīgs.
Agrs rīts. Virsotne. Lejā redzama kalnu upe. Trīs vīri ar mugursomām un gumijniekos tiekas uz diženas panorāmas fona. Forsbergs, Ēriksons un Bergkvists spiež viens otram roku, vienojas tikties “tur lejā” un dodas dažādos virzienos.
___
Pusdienas. Kalnu upe. Gar to aizvijas asfaltēts autoceļš. Kalna nogāzē pie upes tiekas Forsbergs un Bergkvists. Smaida, spiež viens otram roku. Skatās pulkstenī skatās apkārt. Gaida.
___
Vēla pēcpusdiena. Saule grasās pazust aiz kalna. Forsbergs ērti atlaidies zālē strebj tēju no termosa, slinki paskatās pulkstenī, Bergkvists, palicis mugursomu pagalvī, saldi šņāc. Pēkšņi no klintīm atskan grabēšana, kas pāraug dārdoņā. Pēc mirkļa pār ceļu nobirst akmeņu krusa, daži ar smagu plunkšķi trāpa upē. Atskan skaļi stiepts brēciens, kas strauji pieņemas skaļumā, līdz to pārtrauc mīksts būkšķis. Forsbergs un Bergkvists strauji aizgriežas ar bailēs, pārsteigumā un riebumā saverkšķītām sejām.
___
Krēsla. Turpat uz autoceļa pie upes. Ainavu izgaismo dažu auto ugunis, pa klints sienām skraida neatliekamās palīdzības bākugunis. Apkārt rosās vīri formās, nostiepj lentas ap negadījuma vietu, citi novāc akmeņus. Uz nestuvēm guļ komiski saplacināta cilvēkveidīga masa kamuflāžas tērpā un gumijniekos. Policists iztaujā Forsbergu un Bergkvistu, bet viņi raugās anonīmajā plastilīna plācenī un rausta plecus. Pēkšņi Bergkvistam kas iešaujas prātā. Viņš izvelk mobilo tālruni. Tālruņa ekrānā tuvplānā redzams, ka tiek zvanīts Ēriksonam. No plāceņa atskan zvana signāls. Policists ar mokošu sejas izteiksmi iegremdē tajā roku un izvelk mobilo tālruni. Forsbergs un Bergkvists piesteidzas klāt un saspiežas ap policistu. Pār viņu sejām rit asaras. “Sorry, Eriksson”, tie šņukst. Garāmejošais neatliekamās palīdzības ārsts pieliecas tuvāk, ieskatās un saka: “Not sorry, its Sony Ericsson.”
Zelta āmurus, Kannu lauvas, Berlīnes zelta palmas lāčus, Stendžas bildes ar autogrāfu un citus avardus gaidu savā ēpastkastē. Bet pārāk nestiepiet gumiju, ja?
Šis GIFs rakturo manas sajūtas: http://awesomegifs.com/wp-content/uploads/jon-stewart-colbert-bravo.gif
Nokia. Connectiong people. Microsoft. Collecting connected people.
Es nespēju – šis ir tik precīzi un tik tik. Jā, tas, ko Keda ielika.
Not amused.