“Klau, Senci, vaiņags jau sapīts un alus sapirkts?” Jau ceturto dienu dzerošais kolēģis neviltoti interesējās par maniem plāniem.
Viņš pats ar nepacietību gaida Līgo svētkus, jo tik fantastisku iemeslu piedzerties ir grūti atrast. Tas gan Mārcim neliek piesmelties vismaz četras reizes nedēļā un katru reizi no aizvien nekvalitatīvāka alkohola, taču pēdējā laikā nedaudz sāk piezagties nosodījuma sajūta.
Jāņi ir izņēmums. Viena zaru čupa uzkrauta uz galvas, bet otra aizdedzināta vidējam pāķim attaisnos pat sēdēšanu dzērumā pie stūres. Tiesa, tas neattaisnos tos, kuri ir pieķerti: “Jobanie duraki apdraud sabiedrību. Kas būtu, ja viņš iebrauktu mašīnā, ko pālī vadu es?!”
Protams, protams… Atvainojiet par skepsi, lūdzu. Dažiem Jāņi tomēr ir kaut kas vairāk. Dažiem Jāņi ir tā diena, kurā viņi redz sen nesatiktos radiniekus. Viņiem ir tikai divas lietas, ko pārrunāt. Pirmkārt, pastāstīt to, cik ļoti tu esi mainījies vai izaudzis. Iespējams, pat līdz nepazīšanai! Otrkārt, mesties virsū jaunākajiem kodiena dalībniekiem, bakstot ar pirkstu sānā un pratinot “eu, a, kad tad tu grasies precēties? m? Domā vecpuišos visu dzīvi dzīvot, m?”
Paralēli viņi lepni norāda uz visām trim atvasēm, ko nesen kontracepcijas deficīta rezultātā izspieda Sintija. Viņa veiksmīgi ieprecējusies Rīgā. Divi bērni guļ savos ratiņos zem zaļas plastmasas dārza nojumies, kamēr trešais, kurš nedaudz vecāks, ar mietu mēģina izbakstīt lietu, kas sakrājies pie konstrukcijas jumta stieņa. Varbūt tomēr ir kaut kāds iemesls, kāpēc jūs tik sen neesat satikušies.
Neizskaidrojami fonā skan Latvijas radio remiksi tradicionālajām Līgo dziesmām, ko producējuši tie paši asprāši, kas sacer fona “mūziku” čehu lunaparkam. Uz brīdi to pārtrauc Sintijas vīrs ar jautājumu, kāpēc mans auto nav dekorēts ar visu labu Jāņu zāli. Lai es paraugos, kā viņš savam autiņam ir atvēris kapotu, iebraucis krūmos un aicirtis.
Gara acīm redzu ķimeņu siera rituli, dzirdu jokus par papardes ziedu un sajūtu kā drēbes smird pēc ugunskura vēl pēc otrās mazgāšanas reizes… Par daudz. Pizduj.
Až apraudājos, cik patiesi un pazīstami tas viss ir. Btw šogad es arī esmu apņēmies papildināt dzērājšoferu rindas, citādāk apkārt visi ir jau pieķerti, bet es vienīgais kā -apzinīgais- lohs izguļu dzērumu. Šogad pievienošos brāļiem čokā. ĻĪGO!
Tā arī neredzu nevienu konstruktīvu ieteikumu svinēšanas sakarā.
Pirmais ugunskurs.
Kā naglai uz acs
Ok… Senci, ka Tev bērnībā tik traki nodarījis pāri?
Saprotu, ka to grūti atzīt, bet tomēr? Labi, ka ir tāds internets…
Senci, Priecīgus Līgo, tu kašķīgais āpsi! :D
Sencis simt punkt ieņemts Jāņos
Pirms simtiem gadu saulgriežu svētkus nolaupīja kristieši, nosakot, ko un kā drīkst svinēt. Pēc viņiem komunisti vispār aizliedza Jāņus. Tomēr cilvēki paslepus turpināja tos svinēt kaut cik tradicionālā veidā.
Tagad komercija visus svētkus prihvatizējusi, lai peļņas nolūkos izmantotu reklāmu sazombēto sabiedrību. Rezultātā tradicionālā svinēšana izzūd daudz ātrāk, nekā aizliegšanas ietekmē. Daudzi cilvēki pat ar nesapratni uztver, ja kāds Jāņu naktī nevēlas klausīties rādžiņu no atvērtā auto salona (ja tas nenotiek vietā, kur kāda grupa koncertē vācu dzērājdziesmas jeb šlāgerus).
Tas gan, protams, neliedz lepni stāstīt televizorā un ārzemniekiem par mūsu tautā vēl aizvien uzturētām sensenām saulgriežu svinēšanas tradīcijām.
Kaukātā
http://mainfun.ru/uploads/images/01/59/72/2015/06/23/53c71b.jpg
Viens no vājākajiem rakstiem pēdējā laikā. Autors savu negatīvo pieredzi mēģina vispārināt uz visiem līgotājiem. Man piemēram nav zaļa brezenta nojume , bet gan koka lapene, sevišķi sliktiem laika apstākļiem mājiņa ar kamīnu. Ugunskurs – nevis zaru čupa, bet kārtīgi sakrauts no gada garumā krātiem stumbeņiem un bluķīšiem kas neder malkai. Drīz sabrauks ciemiņi ar kuriem var pavadīt laiku interesantāk nekā tikai pielejot mūli un jokojot par papardes ziedu. Protams, kurš gribēs – alu iedzers vairāk vai mazāk, kurš pie stūres iztiks ar kvasu….
Par to ugunskura smārdu tiešām spēcīgas asociācijas.
Aizmirsa pilsātnieks pieminēt riepu dedzināšanas tradīcijas. Vakar no laivu būdām veroties ezerā saskaitiju 3 “riepukurus”. Tā ir tāda kā sadziedāšanās plakanajā Kurzemes daļā.
Lohiem lohu jāņi. Nevajag jau obligāti piepist seju (ko, domāju, arī raksta autors dara daudz maznozīmīgākos datumos par kuriem atsevišķi raksti netiek rakstīti- 9. maijā, pagāšpiekdien koijotos utt.) Personīgi esmu bijis tikai pāris Jāņos kuri aprobežojas ar prastu dzeršanu bez normālām izklaidēm (sports, dziesmas, sievietes). Arī alu iedzert pie dabas manā skatījumā nav tā sliktākā izklaide.
Visvairāk gan ož pēc tā, ka Sencis savā kompānijā šogad ir tas draugs, ko kopīgi Jāņus svinēt nepasauca.
Nu jā, jau kuro gadu šiem svētkiem veltu līdzīgu vārdu krājumu un saturu. Tikai tik spilgti gan nesanāk. Par svinēšanas tradīcijām, nu būtu beidzot laiks pārņemt kaimiņu pieredzi: vasaras saulgriežiem tuvākā nedēļas nogale. Un īsā Piektdiena ( kura tāpat kļūst par brīvdienu ) pirms svinēšanas.
Labs..tikai ja ukādus p;aris gadus ignorēju visas tautas oficiālos nokošanās svētkus:)))) piekožos visās citās dienās..:)))
Es arī dedzinaju riepu kaudzi ko vācu visu gadu, vismaz kārtīgi dūmi un visi kaimiņi redz kam es svinam jāņus ! Šašliks arī ātrāk izcepas lai grila ugunskura iemet kādu gumijas gabalu
Autors, šķiet, aizmirsis Līgo pasākuma vienīgo, īsteno jēgu. Kaut ar kaimiņa māti, bet papardēs.
mans kolēģis izskatās, ka vēl četras dienas pēc līgo taisās plostot:D
Visu cieņu, Los Sencis, kā plūmīte zem acs, kā ar āmuru naglai pa galvu!
Aizmirsi pieminēt onkuli, kurš katru gadu jo vairāk streso par to, ka aptrūksies alkohols. Tā nu katru gadu viņa seja paliek sarkanāka un sarkanāka, bet nopirktās šmigas daudzums aug ģeometriskā progresijā. Tiesa gan neviens tā īsti pat nogaršot nedabūn to, kas, gluži kā sirēnu valdzinājums, klunkšķ viņa Audi bagāžniekā…
Nobeiguma vietā.
Ugunskurs lēnām dzisa, atdodot spēku spīdeklim, kas kliedēja miglu, izdzenāja ēnas un deva enerģiju putnu korim pārkliegt ar plēvi pārklātā rādžiņa zumēšanu. Kalna galā netālu no stīdzošā ugunskura ar seju pret Vakariem stāvēja Kazimirs, kurš bija iestatīts neitrālajā un apcerīgi zvārodamies gaidīja izdevīgu ceļavēju, lai beidzot nokļūtu līdz guļvietai.
—
A tu man pasaki, Kazimira galvā aizsmakusi balss sēca, kāpēc sākumā Jāni gaid’, a pēc tam sa[sēciens]ka – ej tu prom, tipa mēs tevi pavadām, nāc atkal citu gad’, [sēciens] karoče pietiks, paldies, pašol nahuj, a? Nu pasaki. Pasceišu gon. Maņ da pīteru sīn josakaš, vot tai. I vyspor, byus gona te…, kam sekoja maigs būkšķis un frāzes nobeigumu Antons iečukstēja Zemes mātei tieši ausī.
—
Sienam čabot un Olgai ķiķinot, Kazimirs drudžaini pūlējās ievadīt mērķa koordinātas ballistiskajai raķetei. Pastaliņa ir?, noprasīja pusizģērbtais meitietis. Kuš, kuš, sabijies no jautājuma lietišķā toņa Kazimirs no matemātikas un ballistikas pārgāja uz rupju tarānu. Vai ar kurpēm vai ar vīzēm, bet ar basām kājām nebūs nekāds tūdaliņ tādaliņ, nošņāca spīgana un trieca cietu papēdi Kazimira pakrūtē. Dindari dandari nograbēja krūšukurvis, Kazimirs pastreipuļoja garām plāna vidū iedurtajiem sakumiem, piemiedzis tiem ar aci, bikses riktējot un smīnot izšļūca no šķūņa… Līgo.
—
Jaunie pārlaida lietu verandiņā, pīpēja, sērfoja, gaidīja kaut ko. Atnesu gardumus, zirdziski norēca Kurbads, nometot uz taburetes šķīvi ar desiņām – o, nosmīnēja Viestards, paldies par šo dievu ēdienu, gastronauts tu mūsu. Nu beidz vienreiz visu apdirst un ēd, nošņāca Kazimirs. Vai tad es atkal stāvu Diogēna kunga mucai priekšā?, Viestarda sarkasmam nebija gala. Madara izvilka no auss skaļrunīti un jautājoši uzlūkoja kompāniju, iebāza atpakaļ, nokratīja cigaretei pelnus un atkal pievērsās viedtālruņa ekrānam.
—
Likās, ka sliktāk vairs nevar būt, līdz lietum gāžot baltu, pagalmā dubļus šķiežot nobremzēja tumši zaļš audi. No tā kopā ar zeku šansona vilni izvēlās mātes brālēns no Balviem ar visu ģimeni. Viņš, ka jau parasti, sastāvēja no stilīgām krosenēm, tikpat stilīgām zilām biksēm ar baltām svītrām sānos un žilbinoši baltā T kreklā iemocītas XXX izmēra melones, ko rotāja Staķikā steigā aprīta garduma mērces ornaments. Ko jūs tādi sanīkuši, līgo, vajag kopt tradīcijas, līgo, nost ar amerikosu sazombēto patērētāju kultūru, līgo, līgo. Un vēl tā neciešamā plātīšanās ar saviem biznesa panākumiem. It kā meža zāģētāju uzmešana, algu un nodokļu nemaksāšana būtu cienījams bizness. Kazimiram sagribējās ko ieraut.
—
Žagas izrāva Kazimiru no apceres un viņš no īslaicīga līdzsvara stāvokļa pārgāja uz ilglaicīgu labilu stāvokli. Kloķu un klaņu mehānismam čīkstot un krakšķot, Kazimirs lēni uzsāka 150 metrus garo Golgātas ceļu līdz klētiņai.
Pilnīgi pareiza attieksme! Tādos apstākļos un ar tādiem jāņubērniem es arī Jāņus nesvinētu.
Kā nagla acī.. paga..