Svešas neveiksmes bauda un pendeļi pār Latviju

Tuvojas ziema. Laiks, kad mēs kļūstam īpaši jūtīgi pret aukstumu gan dabā, gan attiecībās. Vasara ir tālu prom, bet pavasaris vēl aiz kalniem. Dubļi un sūdi visapkārt. Šo depresīvo gadalaiku veiksmīgi ekspluatē masu mediji, konsekventi ievazājot sirdīs nevajadzīgu vainas izjūtu un izspiežot samaksu par vēlmi justies labākam. “Eņģeļi pār Latviju”, “labestības nedēļa”, “dziedošās ģimenes”, “dejojošie invalīdi”, “pisošies midžeti” un tā tālāk. Samaksā, nobalso, sajūties normāls. Eu, samaksā, vai tev nemaz nav sirds, ko? Es zinu tikai divus drošus veidus kā sajusties labi par sevi. Pirmais, ir izdarīt kaut ko vērtīgu. Nē, trīs eiro vērts triecienbalsojums neskaitās. Skaitās pavadīt dienu ar ģimeni. Izvest pastaigā suni vai sakopt māju. Palīdzēt radiniekam ar pārvākšanos vai ar auto remontu. Piesegt sievu krāpjošu draugu. Laicīgi nodot projektu. Pašrocīgi veikt ķirurģisku operāciju (piemēram, izņemt skabargu). Sacerēt dzejoli, dziesmu vai stāstu.

Otrs veids kā justies labāk, ir novērot kādu citu izgāžoties. Labi, ja tas ir kāds, kuru pazīsti, nevis cieni. Kaimiņš pālī izkaujas, forši. Reiniks paklūp uz skatuves, ir jauki. Ušakovs tiek pieķerts realizējot kādu viltīgu shēmu, OK, tā ir ikdiena, tur neko nevar padarīt. Slavenības, šķiet, apzināti cenšas iekulties nepatikšanās, lai piesaistītu sev uzmanību.

Šoreiz es vēlos padalīties ar dažiem notikumiem no savas dzīves. Ar tiem es, protams, nelepojos, bet, zinot Ceha auditoriju, ceru, ka, padaloties ar šiem, kopējais Latvijas apmierinātības līmenis nedaudz celsies.

Lūk. Ir maz cilvēku, ar kuriem es ātri un viegli atrodu kopīgu valodu. Esmu noslēgts, melanholisks un ikdienā garlaicīgs. Es to apzinos, nepārdzīvoju un necenšos labot. Ir OK. Līze, gluži otrādi, ir atvērts un komunikabls cilvēks ar sievietei atbilstošu humora izjūtu. Glīta bez gala. Man ir paveicies strādāt ar viņu vienā kantorī un atrasties blakus kabinetos. Pusdienās ejam kopā un ik pa laikam tērzējam par neko. Un reiz, stāvot rindā uz kafejnīcas kasi, es atcerējos pavecu prikolu. “Līze, tu zini, ka sievietes, fizioloģisku īpatnību dēļ, nevar savienot kopā elkoņus?” es nevainīgi pajautāju. Līze pasmaidīja, teica, ka tās ir muļķības, un uz vietas centās apgāzt manu apgalvojumu. Līze salika rokas sev priekšā, viņas krūtis glīti saspiedās, tad atskanēja viegls “puk”, atsprāga krūštura poga un no blūzes izleca kreisas pupiņš. Sākotnēji to ieraudzīja tikai daži kafejnīcas apmeklētāji, taču pēc Līzes kliedziena “kretīns, bļaģ!”, uz mums skatījās pilnīgi visi. Lieki teikt, ka mūsu draudzība izčabēja tā pa īstam nesākusies, un tagad mūsu komunikācija aprobežojas ar pieklājīgu sasveicināšanos un viss.

Sāpīgāk ir, kad cieš kāds tuvs cilvēks. Aigars ir mans sens draugs. Kādu dienu mēs braucām ar auto uz laukiem, Aigars bija pie stūres un es priekšējā pasažieru sēdeklī vēroju apkārtni. Iebraucot Ogrē mums no aizmugures piebrauca kāds parūsējis bembis. Tas spīdināja ar tālajām gaismām, bezkaunīgi mainīja joslas, nerādīja pagriezienus, bīstami apdzina un pēc tam mūsu priekšā strauji sabremzēja pie luksofora. “Bļa, daunis”, noteica Aigars. “Dalbajobs”, es viņam piekritu un ierosināju piezvanīt mentiem. Mana telefona bateriju bija izēdis “Ingress”, līdz ar to, es skubināju lai policijai zvana Aigars. Jo šāda agresīva braukšana ir sodāma, un, lai gan sodi, diemžēl, ir par maigu, mums tomēr bija cerība, ka menti šo pārgalvīgo braucēju saķers un piespriedīs viņam kastrāciju vieglā formā. Aigars uzreiz nevēlējās, jo teica, ka “stučīšana” nav gluži viņa dabā. Es iebildu, ka šādai PSRS cietumnieku mentalitātei nav vietas mūsdienu Latvijā. Aigars piekrita un sāka taustīties pēc telefona, kurš bija iesprausts kaut kur dziļi džinsu kabatā. Tad viņš ērtības labad atsprādzējās, kaut kā izķeksēja telefonu, ar vienu roku uzspieda “112” un pielika klausuli pie auss. Viņš bija tik ļoti aizņemts un nepamanīja, ka pabrauca garām ceļu policistam, kurš māja ar zizli lai mēs pieturam. Īsa pakaļdzīšanās beidzās ar sauju administratīvo sodu un iedragātu draudzību. Es jau saprotu Aigara vēlmi, lai es apmaksātu daļu soda, bet no otras puses, a lai viņš dirst iet, mantrausīgais žīds.

Ar bērniem ir vēl grūtāk. Bija saulaina vasaras diena. Es biju atnācis uz kādas mazpilsētas ezera pludmali. Ūdenī, tuvāk krastam, cilvēku bija diezgan daudz. Manu uzmanību piesaistīja puišeļu bars, kuri izklaidējās pieliecoties zem ūdens pēc smiltīm un tad apmētājot viens otru ar dubļiem. Idioti. Sev par vieglu pārsteigumu, sajutos tik apzinīgs un tēvišķs, ka vecākajam no viņiem, gadus trīspadsmit vecam džekam, pieklājīgi aizrādīju. Teicu, ka lai beidz ārdīties, sīkie, citādi tūliņ nahuj no pludmales aizlidos. Tikko es aizgriezos, kā sauja slapju smilšu man ielidoja pakausī. Sažņaudzis dūres es virzījos vecākajam čalim klāt. Nebiju domājis viņu sist, varbūt tikai nedaudz verbāli pazemot, bet pēkšņās dusmas neļāva aukstasinīgi izvēlēties pareizāko rīcību. Puika, acīmredzami sabijies, jau pa gabalu sāka taisnoties un lūgt piedošanu. “Kā tevi sauc, sīkais mērgli? Tulīt tu man atrausies, kretīns, bļaģ! Kur skatās tavi vecāki?” es purpināju, brizdams ūdenī. “Man nav”, šis atbildēja. “Ko nozīmē nav? Ko tu dirs?”, es uzreiz nesapratu. Pārējie puikas piebalsoja: “viņam nav vecāku, mēs visi esam no bērnu nama”. Ak, dievs. Te nu es stāvu, līdz olām ūdenī, apkārt man sabijušies bāreņi, un turpat blakus viņu audzinātāja, šokā ieplēstu muti. Un es, protams, saprotu, ka manām dusmām ir pamats, un mana rīcība, principā, ir attaisnojama, taču es jutos tikpat tizli, kā toreiz, kad Aigars mani pieķēra kojās masturbējot. It kā jau nekas īpašs, bet ir tāda skrāpējoša sajūta, kaut kur starp plaušām, un vainas apziņa pa virsu. Teicu, lai zēns nedara sūdus, turās, un aizgāju prom.

Jā, gandrīz aizmirsu. Angļiem ir termins “second hand embarrassment” (tiem, kas mācījās lauku skolā: Fremdschämen). Neesmu speciālists, bet to varētu tulkot kā “pārnestais apkaunojums”. Kāds jūsu klātbūtnē izdara ko tik apkaunojošu, ka jūs un liecinieki, to redzot, jūtaties neērti. Ceru, ka šis nav tas gadījums. Hehe.

Bigusdickus

17 Replies to “Svešas neveiksmes bauda un pendeļi pār Latviju”

  1. Moralpain skabarga un Dziestošās ģimenes. Ā, atcerējos. Jāuzliek velīšiem kāda koņčiņa vai jogurtiņš un ar slapju lupatīnu jāaizgaiņā tie endžeļi.

  2. tie sūda šovi ir kaut kāds pilnīgs pizģets. Principā, neieslēdzot to mēslu kasti, vai vismaz LV sūdu straumējošos kanālus, var izvairīties no tām žēlabām.

  3. Jauks un preventīvs formulējums (cien. autors, ja mana ziemeļnieciski somugriskā attapība mani neviļ, pasaka “Davaj ierēksim par lūzeriem” un iedod publikai spoguli). Joprojām izbaudu to, cik daudzi aizrijās ar frāzi: “Raksts gavno, autors pidars.” Tiem, kam šāds vērtējums ir vismaz 6 gadījumos no 10, varētu padomāt, vai Cehs.lv viņiem vispār ir vajadzīgs. Man ir aizdomas, ka viņu karmiskā attīstība ir sasnieguši jaunu kvalitāti, kura garantē pārdzimšanu kā minimums par putekļusūcēju. Uzziņai: putekļusūcējs karmiskajā hierarhijā atrodas kaut kur starp drēbju pakaramo un mazcenas vibratoru.

  4. Pēc reinkarnācijas pārtapt par vibratoru nemaz nav tik slikts pavērsiens indivīda attīstībā, kura iepriekšejā dzīves jēga ir bijis tikai dročīt uz sievas māsas atstāto apakšveļu vannas izstabā uz trubām.

  5. Nav jau arī nemaz tik slikti, ja ir sieva, kurai ir māsa, kura vēl uz vannas istabas trubām atstāj savu apakšveļu.
    Diemžēl karmiskais ritenis nav īsti lineārs, bet drīzāk kamolītis un dažu sīku kļūdu dēļ, piem., svētdienas homoseksualitāte, svaigēšana zem segas vai publiska frīkbaika pedalizēšana, indivīds riskē iestrēgt mazgājamo līdzekļu vai darba kombinezonu fraktāļu atzaros.

  6. Kur tu biji pirms 5 gadiem??? Tas krushtura stasts notika vakar? Nevar ka cilveks padalities un twiteri, draugos, feisiitii, odnoklasnjikos un purchika uz sienas nopublicet? Mes ari gribam Lizu un visas parejas redzet!

  7. Es atvainojos par piekasīšanos, taču manu uzmanību pievērsa šeit sniegtā ceļu satiksmes situācijas analīze.
    Es tiešām negribu zināt, kāpēc ceham nepatīk bembisti (pareizi gan būtu jāsaka nevis ‘bembists’, bet gan ‘negudrs cilvēks, kurš agresīvi brauc ar žurku’), taču vēlos uzsvērt, ka ceļu satiksmē svarīgi ievērot noteikumus! Tai skaitā labās rokas likumu!
    Piemēram, ja tev ir manuālā kārba, tad labajā rokā vajag turēt kloķi, pārāk stingri gan to nesaspiežot, taču arī neatlaižot vaļīgi.
    Ja tu esi inteliģents un brauc ar automātu, tad labo roku it kā vari turēt jebkur. Tomēr, lai nerastos kārdinājums pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus, paņemot rokā pīrādziņu vai ģebiļniku, labāk tomēr labo roku turēt sev tuvāk, piemēram, iebāzt aiz jostas. Tur, pirmkārt, ir siltāk un arī neaizmirsīsi kloķa satvēriena iemaņas, ko autoskolā mācījies.
    Vienīgais izaicinājums – ar kuru roku rādīt fakus, apdzenot?
    Balstoties uz ilggadīgu krūmu gonku pieredzi un eksperta kompetenzi Ceļu noteikumos, es varu sniegt padomu arī šajā jautājumā – faku rādīšanu labāk deleģēt stūrmanim. Pilotam vajag koncentrēties uz ceļu, kā arī, protams, labās rokas likumu (lai nezaudētu satvēriena stingrību un arī nenotiktu negaidītas ejakulācijas ceļu satiksmē).

    Ja aptur Ceļu policija, tad vajag būt pieklājīgam un paspiest roku.

    Ps. Šā reklāmraksta sagatavošanā neviens bembists necieta.

Atbildēt uz U Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *