Pavisam nesen viņš ar šo roku bija spiedis sava labākā drauga plaukstu. Glaudījis savu nedaudz sirmo, bet dzīvesprieka pilno suni. Papliķējis pa plecu savam tēvam. Taču tagad starp pirkstu spraugām spiedās plānas sūda strēmelītes.
Tas bija tāds vieglas konsistences sūds, kura paņemšana plaukstā īpašas problēmas neradīja. Nebija par šķidru, lai tas vienkārši iztecētu uz paklāja, bet gana puffīgs, lai tā saspiešana nepieprasītu īpaši trenētu rokas muskulatūru.
Pie smakas viņš pierada ātri, bet žļarkstēšanas skaņa nekāda īpaša nebija. Tā bija apziņa, ka viņa plaukstu piepilda sūds, ko viņš dzirdēja un sajuta. Lai arī cik ilgi pēc tam mērcētu rokas zem karsta ūdens, mazgātu ar veļaspulveri vai rīvētu gar bikšu staru, sirdī šī smaka un sajūta būs iegrauzusies uz mūžiem.
Mārcis pats nesaprata, kāpēc tā dara. Viņš ar nožēlas pilnu acu skatienu skatījās uz pastrādāto un domāja, kā lai tiek galā ar kremtošo apziņu, taču skaudrā atklāsme, ka viņa roka vairs nekad nebūs nemīcīijusi siltu sūdu, bija kā dūriens mugurā – slikta ideja no visiem aspektiem.
Tajā pat laikā Mārcis bija gana apzinīgs, lai nemelotu pats sev. Viņš nevarēja garantēt, ka vēl kādreiz neattapsies ar saspiestu sūdu otrā rokā. Vai abās. Tas tā ir iekārtots – reizēm vajag pataustīt mēslu, lai atcerētos, cik jauki ir bez tā.
morāle – cehs sūdu mīcīšanai ir nodevies ar abām rokām līdz elkoņiem
reizēm vajag palasīt kaut ko citu lai zinātu kāds cehs ir sūds
Jauki uzrakstīt slimu murgu, beigās ar vienu vienīgu teikumu izglābjot visu rakstu!
Pēdējais teikums ir lieks. :D Morāle ir sūds. Mēsli vienmēr ir forši. Nav lielāka kaifa, kā karstā vasaras dienā aizbraukt uz laukiem un atveldzēties līdz kaklam iegrimstot sausajā atejā. mmmmmmmmmmmmm……….
Labāk skalot rokas nevainībā un urīnā, nevis vainā un sūdos! :(
Sūds ne raksts.