Šovinistu cūka

Never let your man leave the house hungry or horny[1]

Vilis pamodās vēlu. Pulkstens rādīja jau pusdivpadsmit. Nebija nekāds brīnums, pēc dubultās maiņas, taču kas cits atlika, kopš jaunā kārtība bija ieviesusi vīriešiem maksāt divreiz mazāk – bija jārukā, lai kaut kā savilktu galus.

Ātri nomazgājies un iekodis, viņš devās lejā pēc cigaretēm. Kiosks uz stūra bija ciet, nācās iet uz tālāko – pie baznīcas.

“Septiņi eiro,” paziņoja pārdevēja, gremodama biezpienmaizīti un šķirstīdama “Ko šovinisti mums nestāsta?” – populāro centra “Ieva” žurnālu.

“Koaaa? Vakar vēl bija seši.”

Pink tax ir cēlies. Jeb tu gribi teikt, ka mums, sievietēm, par savu darbu nav jāsaņem pienācīgs atalgojums?”

“Nē, nē, viss kārtībā.”

Vilis nolamājās, tiesa, tikai domās. To darīt skaļi varēja tikai neprātīgais un tāds viņš negribēja būt. Bija dzirdēti stāsti, ar ko beidzās “kuce” un pat nevainīgs “blondā”.

Aizpīpējis pirmo cigareti, viņš palūkojās apkārt. Pretī viņam nāca sieviete. Meitene melnā apspīlētā kleitā, kas atklāja tās auguma brīnišķīgās formas, gariem matiem un augstpapēžu kurpēs. Viņas seju klāja viegls meikaps. Vai tiešām kaut kas tāds vēl pastāvēja? Vilis pat aizmirsa par kāroto cigareti , un no viņa lūpām automātiski izlauzās:

“Cik skaista kleita!”

Meitenei aiz stūra parādījās divas citas, tiesa tās jau bija tērpušās brezenta biksēs un ādas jakās. Uz zināmās rozā aproces.

“Centrs “Ieva”. Jūs tiekat apsūdzēts par sievietes ķermeņa objektifikāciju, dzimuma noteikšanu un mēģinājumu izvarot.”

“Es un izvarot?!”

Ja pavisam godīgi, ieraugot īstu sievieti pēc ilgiem laikiem, Vilim tik tiešām bija sacēlies, taču ko darīt, ja tā bija iekārtots viņa ķermenis? Abas brezentbikses jau nāca tuvāk, un viena šķindināja roku dzelžus. Te strīdēties nebija jēgas. Kopš pilsētā valdīja centrs “Ieva”, kārtība bija skarba – viens vārds, viens skatiens, un tu esi aiz restēm: tava dzīve bija beigusies un bez cerībām uz amnestiju. Par šādām lamatām Vilis bija dzirdējis un vairījās no skaistām meitenēm uz ielas, taču nesteidzīgais rīts iemidzināja modrību.

Viņš metās skriet. Par laimi, brezentjūgends nebija īsti trenēts, skaistule, gan novilkusi kurpes, nesās ātrāk, taču izdevās krietni atrauties. Pie “Trīs sievas laivā” (populārais krogs nesen bija pārdēvēts, lai neskanētu šovinistiski) nobremzēja mašīna, un Vilis, daudz nedomādams, lēca iekšā.

“Centrs “Ieva”?”

“Aha.”

“Zināma lieta.”

“Paldies, ka izglābi. Vilis.”

“Nav par ko. Ansis. Darām, ko varam. Tu neesi viens.”

“Nez, nez…”

“Ja interesē, varu aizvest tevi kaut kur.”

“Kur?”

“Tu redzēsi. Atceries, tevi sauc Raibais.”

“Raibais.

“Pieiesi pie bāra un pavaicāsi, kā beidzās spēle. Atcerēsies?”

Mazais pagrabiņš “Vecrīgā” izskatījās gluži kā vecajos labajos laikos. Pie bāra sēdēja pāris vīrieši (kā viņiem izdevās apiet likumu par šovinistisku pulcēšanos baros?), galdiņus bija aizņēmuši tūristi beisbola cepurītēs. Vilis, kā svešinieks, bija mācījis, pienāca pie letes un vērsās pie bārmeņa.

“Sveiks. Nezini, kā beidzās spēle?”

Bārmenis pamāja ar galvu.

“Sauc mani par Taisonu. Raibais, ja?”

“Jā.”

“Mēs tevi gaidījām.”

Arī pārējie trīs pie letes pamāja ar galvu.

“Makgregors, Nindzja un Spartaks. Mūsu pretestības grupas “Kinder, Küche, Kirche, KKK” dalībnieki.”

“Raibais.”

Nindzja izvilka no kabatas kaut ko maziņu un spīdīgu. Sākumā Vilis domāja, ka tas ir telefons, taču Spartaks kliedēja viņa šaubas.

“Centrs “Ieva” kontrolē mobilos sakarus.”

Viļa rokās iegūlās fotoalbums. Kā bērnībā, kur fotogrāfijas bija izdrukātas un ielīmētas grāmatiņā. Pirmajā attēlā bija pagara blondīne dzeltenā peldkostīmā ar airi rokās. Peldkostīms tik tikko piesedza nelielās krūtis, un slaidās kājas bija koķeti sakrustotas.

“Šķir tālāk.”

Straujš uzliesmojums, tā bija zibspuldze. Viņiem blakus stāvēja oficiants, zēngalviņa uz mirkli radīja vajadzīgo ilūziju, taču, tuvāk ieskatoties, tā seja šķita pārāk gluda un maiga vīrietim. Blakus tam “tūristi”, nu jau bez cepurītēm, pagariem, gaišiem matiem. Divas (divi) turēja roku dzelžus, pārējās stekus.

“Mēs jau sen meklējām jūsu grupu. Laipni lūgti aiz restēm!”

Vilis gribēja ko bilst, ka viņš ir tikko ieradies, ka viņš pat neko nav darījis, taču pretestība, pat nesākusies, jau bija beigusies. Viņa acīm priekšā novirmoja blonda čolka un pēdējais, ko viņš dzirdēja bija:

“Šovinistu cūka!”

[1] Populārs šovinistu teiciens

5 Replies to “Šovinistu cūka”

Atbildēt uz anon Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *