Sotaciņš

Ozolciema pagasta bibliotekāre Monika piesēdās pie datora, un ar ierastu kustību, nemaz neskatoties zem galda, pastiepās un piespieda apaļo pogu. Atskanēja pazīstamais pīkstiens un LG Flatron monitora ekrānā sāka plīvot Windows XP karogs. Pēc neilgas, apmēram minūti garas pauzes, atvērās desktops. Ekrāna labajā, apakšējā stūrī, viens otru nomainot, Moniku sveicināja Adobe reader, AVG Antivirus, BitComet, CC cleaner, Mail.ru agent, nVidia, VLC, Real player, Java, Skype, ICQ, iTunes, Ask toolbar, Yahoo toolbar un visbeidzot WinRAR paziņojumi. Pēc nepilnām dažām minūtēm varēja sākt darbu. Monika palaboja brilles un palaida LibreOffice Wordu.

Tuvojās Lieldienas. Tas nozīmēja, ka Ozolciema pagasta tautas namā notiks svinības. Vietējais tautas deju kolektīvs dejos. Vietējie pagasta bērni skaitīs dzejoļus un dziedās. Folkloras kopa dziedās tautasdziesmas un izklaidēs skatītājus ar dziesmām, mīklām un rotaļām. Pagasta padomes šoferis Viktors spēlēs ģitāru. Cerams, kaut ko latvisku, nodomāja Monika. Pagājušajos Ziemassvētkos viņš nodziedāja “Šou mī ze vej to ze nekst viskī bār” un pagasta iedzīvotājiem šī dziesma nepatika. Svētku koncerta beigās būs teatrāls iestudējums. Monika vadīja teātra pulciņu, kurā darbojās visi trīs pagasta bibliotēkas apmeklētāji. Svētku lugas scenāriju Monika tagad gatavojās rakstīt.

Lugai bija jābūt smieklīgai. Iedvesmas gūšanai blakus datoram Monika bija nolikusi Jurija Ņikuļina anekdošu grāmatu. Lugai bija jābūt aktuālai. Monika iztēlojās galvenos personāžus. Piemēram, ārsts, policists un mācītājs. Tauta mīl iesmiet par saviem vagariem. Taču Monika uz brīdi sadrūma. Negribētos sanaidoties ar pagasta priesteri. Mīļā miera labad mācītāja vietā būs deputāts. Tas nu būs izlemts. Vēl lugai bija jābūt patriotiskai. Simtgade tomēr. Bez simtgades pieminēšanas nu nekādīgi neiztikt. Simtgade, simtu gade, simte, simts, simts procentu, simts kilometru stundā… Monika meklēja idejas. Idejas nenāca. Derētu ieraut kādu simtiņu, tīri iedvesmai. Monika pasmaidīja. Ideja atnāca pati. Monika ar diviem pirkstiem uzklabināja virsrakstu:

S O T A C I Ņ Š”

(viencēliens)

Tavu attapību! Gan sveiciens simtgadei, gan mājiens par šņabīti, tas vietējiem ļoti patiks. Atlika tikai sižets. Tas nedrīkstēja būt pārāk sarežģīts. Kaut ko vieglu un romantisku. Mīlestības trīsstūri, varbūt? Pie lauku dakteres atnāk mīļākais. Mīļākais, protams, būs deputāts. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas dakteres vīrs – policists. Klasiski. Deputāts slēpjas skapī, sieva mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo deputāta atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Šeit lūk arī virsraksts skaisti nostrādā! Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar sievu, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad deputāts izlien ārā no skapja un viņi visi dzer kopā. To visu varēs atšķaidīt ar krievu anekdotēm no Ņikuļina grāmatas. Monika nopūtās. Labi, bet ne izcili. Varētu pat teikt — klišejaini. Bet kā būtu, ja deputāts, piemēram, slēpjoties skapī pārģērbtos sieviešu drēbēs? Vot tā būtu īstākā bomba. Un tad piedzēries policists uzmāktos par sievieti pārģērbtajam deputātam un sieva kļūtu pret viņu greizsirdīga? Monikai kļuva karsti. Šis jau izklausījās jau pat ne pēc Raiņa, bet pēc Šekspīra. Nez vai ar šādu sižetu izdotos dabūt naudu no KKF un izdot savu grāmatu? Būs jāatrāda pagasta kluba apmeklētājiem un tad jau pēc pirmizrādes varēs domāt.

* * *

Pasākums šķita izdevies. Bērni, tautas deju kolektīvs un folkloras kopa nekādus pārsteigumus nesagādāja. Nodejoja, nodziedāja, visus izklaidēja, malači. Arī Viktors nebija slikts. Šoreiz viņš nospēlēja “Ze passendžer”. Publika ne vārda nesaprata, taču meldiņš bija labs un piedziedājums lipīgs un skatītāji jau no pirmajiem akordiem aplaudēja, ar kājām sita takti un vilka piedziedājumu līdzi. “Lā-lā, lā-lā, lā, lā-lā-lā”. Un luga? Luga tika uzņemta ar grandiozām ovācijām. Monika sēdēja skatītāju vidū un viegli sarka, klausoties nebeidzamos aplausus.

Jums patika? — Monika pievērsās blakussēdētājai, kuru iepriekš pagastā nebija satikusi. Monikai blakus sēdēja un eleganti atturīgi aplaudēja jauna, gaumīgi ģērbta un acīmredzami izglītota sieviete.

Ne visai. — Sieviete pašūpoja galvu. — Aktieri, protams, centās, taču luga ir stulba. Kaut kādi debīli joki, kaut kādas nejēdzīgas pārģērbšanās.

Bet tā taču ir komēdija. — Monika taisnojās.

Ai, da beidziet, — sieviete nerimās. — Nevis komēdija, bet gavno polņeišeje. Vienīgais joks visā lugā bija autors.

Aplausi nerimās. Monikas vīrs no publikas uzsauca “Autoru!” un publika atbalstīja. Monika smagi piecēlās un ļoti negribīgi iznāca uz skatuves. Pateicības runa bija sagatavota vēl tad, vienlaicīgi ar lugas scenāriju, taču pacilājošie vārdi šobrīd šķita lieki un nepatiesi. Pasākums bija beidzies, daži aktīvākie apmeklētāji jau bija atstājuši kluba zāles sēdvietas un grūstījās pie izejas. Arī vīzdegunīgā kritiķe, sučka tāda, bija aizgājusi nesagaidot lugas autori.

Paldies, mīļie. Priecīgas Lieldienas. Ejiet dirst.

 

10 Replies to “Sotaciņš”

  1. Spin-offs:

    Pagasta padomes šoferis Viktors viens no pirmajiem izspraucās no zāles. Cauri caurēm nosvīdis, tirpstošām kājām, strauji pukstoši sirdi, sausumu un aplikumu mutē – Viktors metās uz kluba izeju. „Atpazina, atpazina” – domās Viktors sevi šaustīja.
    Izkļuvis laukā, svaigi dzestrais gaiss Viktoru atskurbināja. Piesteidzies pie savas „Silverbullet” – 1999.gada izlaiduma, spaiņa krāsas Audi – atrāvis durvis, un iekritis mīkstajā ādas sēdeklī, Viktors atslāba. Ķermeni pārņēma drebuļi, piesviedrētais apģērbs atdzisa, Viktoram kļuva vēsi. „Kā viņa uzzināja ?” – Viktors atkal un atkal uzdeva jautājumu.
    Pirmspusdienā pie Monikas mājas nobremzē sudraba krāsas Audi. Viktors jau ir uz sliekšņa. Monika – viņa ir neatvairāma. Viktors varētu viņu aplūkot stundām, kailu vai apģērbtu, vienalga. Labāk pusapģērbtu. Viktoram patīk sieviešu drēbes. Viktors jau sēž Monikas virtuvē un ģitāras pavadījumā dzied „red headed woman”. Monikai ir kailas krūtis. Monika ielej no Viktora atnestās pudeles. Lielās krūtis nošūpojas. Abi iedzer. Un tad pēkšņi un negaidīti mājās pārrodas Monikas vīrs – policists. „Klasiski, blad!” – tā Viktors. Viktors slēpjas skapī, Monika mēģina vīru izdabūt ārā no mājām, kas, protams, tik vienkārši neizdodas. Un tad, un tad… Un tad vīrs pamana uz galda stāvošo Viktora atnesto grādīgā pudeli, un iedzer sotaciņu par valsts simtgadi. Samagonka izrādās riktīgi jiftīga un vīrs ātri noreibst. Tad viņš iedzer kopā ar Moniku, un tad viņi iedzer vēl un vēl, un tad Viktors izlien ārā no skapja, ģērbies Monikas apakšveļā, un viņi visi dzer kopā un Viktors ejakulē… Plauktā stāv Ņikuļina grāmata.
    Šī aina lieka Viktoram stāties sirdij. Bet viņš taču šo ainu ir izdzīvojis desmitiem, nē – simtiem reižu! Jau kopš dienas, kad bibliotēkā ieradās jaunā Monika. Monika, Monika, Monika – dienu un nakti skanēja Viktora galvā! Viņš detalizēti iztēlojās šo perverso sakaru, līdz tam, ka sevi apmierināja turpat Audi. Un tagad – Monika šo Viktora slēpto, svēti glabāto sapni ir darījusi zināmu visiem! Tagad viss pagasts zina ko domā Viktors! „Kā? Kā tas ir iespējams? Blad, fak, jopaij māt!” – iekliedzās Viktors, sitor pa stūres ratu.
    „Jāerauj sotaku” – norima Viktors.

  2. Pa stenderi lai iesper pievāmusies Linda! Gandrīz nokodu mēli nevis lēto vārīto doktor desu no superveikala**** bļa* gandrīz izkrita noliktais sotaciņš)
    Šedevrs, !
    Par šo šedevru un simtnieku stāvoši jāiepļauj sotaciņš , tad vēl sotaciņš, bet jādzer lēni, jo divīšiem drīz būs āmen kā mācītājam pēc sprediķa.
    GATAVS iespļaut pftu iepļaut un izpļaut un Kaimiņienei Veronikai nopļaut * da kas tā par cenzūru . Man.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *