Vai par sociālo mediju kontu uzturēšanu ir vērts maksāt? Tas ir jautājums, ko mūsdienās uzdod daudzi uzņēmumi. Atbilde, protams, nav viennozīmīga, jo kas vienam atmaksāsies, citam būs kā vegānam pasniegt sulīgu visaugstākās kvalitātes steiku. Kopumā gan jāsaka, ka, ņemot vērā Latvijas tirgus apstākļus, ir ļoti reti uzņēmumi, kuriem atmaksājas maksāt aģentūrai, lai tā uztur firmas kontus sociālajos medijos.
Protams, tā kā vidējais CEHS.lv lasītājs ir mazliet izglītotāks par vidējo Artusa Kaimiņa vēlētāju, pasteigšos obligātajam jautājumam – “Kāpēc?” – pa priekšu un izklāstīšu elementārus, bet patiesus, faktus. Domāju, ka šie fakti liks visiem padomāt divreiz, kad nākamreiz jūsu mieru traucēs kārtējā pašpasludinātā sociālo mediju guru aģentūras pārstāvis.
Es jau ilgāku laiku saviem draugiem (man ir daudz draugu, es taču rakstu Ceham) esmu uzdevis elementāru jautājumu – vai Tu kādreiz esi kaut ko pircis no firmas, par kuru Tu pirmo reizi dzirdēji sociālajos medijus? Ja neskaita CEHS.lv jauno t-kreklu kolekc… pag, nē, tā vēl nav iznākusi. Tātad, ja neskaita retus izņēmumus, cilvēki nav kaut ko pirkuši tikai tādēļ, ka ir redzējuši retvītu vai piedalījušies kaut kādā spēlītē. Sociālo mediju komunikācija, vismaz manā plašā draugu lokā, nav īpaši veicinājusi iepirkšanās gribu.
Un, būsim godīgi – tas, kurš būs uzvarējis iespēju uz nedēļas nogali pabraukāt ar 5. sērijas BMW, jo būs pareizi nošērojis BMW dīlera Facebook ierakstu, noteikti nebūs jauna BMW pircējs. Tas, ka viņš varēs divas dienas griezt saulītes Ludzas centrā un piespamot Instagramu ar #chornijbumer bildēm viņu nepadarīs par cilvēku ar liekiem 60 tūkstošiem kontā. Tas, kurš kārtējā alkobodes konkursā saņems iespēju nopirkt vīna kasti par eirocentu, tieši to arī darīs – nopirks vīna kasti par eirocentu. Protams, 3213 (vai pat 32130) sekotāji Facebookā izskatās kruta (tici man, mēs esam CEHS, mēs to zinām), bet cik no tiem būs gatavi pirkt jūsu produkciju un vai tas skaits cilvēku, kas kļūs par jūsu klientiem tieši dēļ jūsu sociālo mediju komunikācijas, atsvērs to naudu, ko būsiet samaksājuši par kontu uzturēšanu?
Cik tad tas īsti maksā?
Protams, ja sociālo mediju mārketings neko nemaksātu, katrs iegūtais klients nozīmētu peļņu. Bet tā jau nav. Māris Antons savā blogā ir ļoti lietišķi un precīzi uzskaitījis, kā veidojas aģentūru piedāvātā cena klientam. Par aģentūras stundu likmi un aprēķiniem varbūt varētu padiskutēt, bet tam liela jēga nebūtu, jo fakts ir, ka sociālo tīklu uzturēšana izmaksā aptuveni 700 – 1500 EUR mēnesī. Vismaz ja to dara aģentūra, vai cilvēks, kas to spēj darīt daudz maz profesionāli.
700-1500 eiro. Kādam tā šķiet milzu summa, citiem tāda nauda ir nieks. Kāds trīs mēnešus vergo melnās miesās, lai nopelnītu štuku, cits piektdienas vakarā kopā ar draugiem štuku nodzer un par to daudz nedomā. Kā nu kuram. Bet vai šāda summa ir adekvāta, lai – ņemsim Māra bloga veikto aprēķinu par piemēru – kāds reizi dienā veiktu vienu ierakstu jūsu uzņēmuma Facebook, Twitter un Draugiem.lv kontos? Vārdu sakot, vai Latvijā atmaksājas izdot tādu naudu, ko aģentūras prasa, par sociālo tīklu uzturēšanu?
Vienu vārdu sakot: nē!
Bet ja jāpasaka vairāk par vienu vārdu, lietas jau kļūst sarežģītākas, jo sociālo mediju mārketinga rezultāti ir ļoti grūti mērāmi. Un tās metodes, kas tiek izmantotas, pārsvarā ir pašu aģentūru (vai citu valstu aģentūru) izstrādātas. Jo kā lai mēra rezultātus? “2299 impressions, 291 new likes, 400 retweets” – un? Ko tas īsti izsaka? Pliku neko. Var izstrādāt visādas metodes, kā mērīt dažādus faktorus, bet diemžēl ir ļoti grūti izmērīt pašu būtiskāko – ROI (return on investment) jeb peļņu no kapitāla ieguldījuma.
Kā lai uzzina, vai Jānis, kurš nupat nopirka 0.7 Tullamoru, par veikalu uzzināja no sociālajiem medijiem, nevis no drauga, kurš pateica, ka alkobodē labas atlaides? Kā lai saprot, vai pārdošanas apjoma pieaugums novembrī bija saistīts ar veikala augošo popularitāti, reklāmas kampaņu radio, vai dēļ krutajām kaķu bildēm Draugos?
Tieši šis fakts ļauj soctīklu aģentūrām uzturēt plašu klientu loku, kas mēnesi pēc mēneša atpogā štuku vai pusotru un pretī saņem gaumīgus ierakstus soctīklos, kā arī mistisku statistiku, ko nekādi nevar sasaistīt ar reāliem un mērāmiem rezultātiem. To arī pats Māris Antons atzīst komentāros pie manis pieminētā ieraksta:
“Jā, var prasīt rezultātus, bet tad manā galā ir jābūt praktiski 100% kontrolei pār budžeta izlietojumu. (…) Nākamais ir – kas ir rezultāts un kā to mēra. Grāmatai varētu būt grūti izmērīt interneta ietekmi uz pārdošanas rezultātu, jo šķiet, ka tās vēl joprojām diezgan daudz pērk offline. (…) Komunikācija palīdz, bet komunikācija viena pati nepārdod. Komunikācija palīdz veidot attiecības, kuras pircēju padara par lojālu klientu, palīdz veidot uzticamību un citas lietas, kuras tiešā veidā nepārdod, bet palīdz pie lielas daļas pirkumu. ”
Māris Antons, atšķirībā no daudziem, kas strādā ar sociālajiem medijiem, vismaz runā patiesību. Daudzi tik godīgi nebūtu, īpaši pārdevēji… piedodiet, projektu vadītāji. Mūsdienās taču visi ir projvadi. Bet, atgriežoties pie tēmas – sociālo tīklu administrēšana par maksu savā ziņa ir unikums, jo ir viens no retajiem interneta mārketinga veidiem, kur rezultāti nav mērāmi. Pat SEO (search engine optimization) rezultātus ir salīdzinoši viegli mērīt (jo var redzēt precīzi cik cilvēku atraduši jūsu mājaslapu caur Gūgli un jebkurš sevi cienošs interneta biznesa veicējs apzināsies, aptuveni cik ir vērts viens apmeklētājs un varēs izdarīt secinājumus, vai šis pieaugums nosegs SEO ieguldīto piķi), par AdWords nemaz nerunājot.
Tas, ka ir ārkārtīgi grūti sociālo tīklu uzturēšanu noreducēt līdz reāliem cipariem (nē, retvītu skaits nav “reāls cipars”, uzņēmuma gada pārskata peļņas-zaudējumu aprēķinos nav aile “Retvīti”), un tas, ka cilvēkiem mēdz būt mazas zināšanas par šīm lietām, arī noved pie pašreizējās situācijas, kur daudzi maksā aģentūrām. Un maksā. Un maksā. Par projvadu pārdošanas trikiem nerunāšu, bet ne jau velti 20% no tāmes novirza tieši projvadiem.
Par milžiem nerunāsim, bet mazie un vidējie – dariet paši!
Par milžiem es negrasos runāt, jo ja runa ir par globālām megakorporācijām, vai par Latvijas mēroga gigantiem, sociālo tīklu uzturēšana tiešām spēlē ļoti svarīgu lomu uzņēmuma tēla veidošanā un kā daļa no mārketinga stratēģijas. Bet tad mēs arī nerunājam par 1000 eiro mēnesī – tad runa ir par vienotu reklāmas stratēģiju, plašām reklāmas kampaņām un pavisam citiem cipariem. Tas ir pavisam cits līmenis.
Bet ja runa ir par maziem un vidējiem uzņēmumiem – viss, ko varu teikt, ir dariet paši. Un to nesaku es, to saka matemātika. Paņemsim to pašu Antona piemēru, kur tiek aprēķinātas 24 darba stundas mēnesī. Ja darām paši, varam atskaitīt projekta vadību (četras stundas), atliek 20 stundas. Vai jau ir darbinieks/-i, kas nodarbojas ar mārketingu/reklāmu? Ja ir, tad, uz priekšu – darba pienākumos iekļaujam darbu ar sociālajiem medijiem. Varam pat piedāvāt algu pielikumu, teiksim, 200 eiro mēnesī. Uzņēmumam papildus izmaksas kādi 350 eiro un viss notiek.
Tagad varbūt kāds sāks iebilst, ka vajag īpašu kompetenci, lai administrētu kontus sociālajos tīklus. Ka vajag īpašas zināšanas un prasmes. Jā, es to nenoliegšu – ir nepieciešama spēja rakstīt saistošus tekstus un aprakstus, zināmas iemaņas darbā ar datoru, komunikācijas prasmes un spēja ātri reaģēt. Izklausās kaut kur dzirdēts? Jā, ja jūsu mārketinga cilvēkam/komandai nav šādas prasmes, nu… ziniet, tad labāk maksājiet aģentūrai. Un atlaidiet visus mārketinga darbiniekus un maksājiet arī par šo darbu kādai aģentūrai. Lūdzu. Mūsu labā, jūsu labā. Mēs negribam redzēt vēl vienu reklāmu, kas apgalvo, ka ķiploku grauzdiņi ir labāki par seksu:
Bez tam, tieši sociālos tīklu administrēšanu aģentūras parasti uztic studentiem un praktikantiem. Vismaz visu melno darbu darīšanu – to melno darbu, kas jums Antona tāmē izmaksās 630 eiro mēnesī.
Ja nav mārketinga cilvēks? Nu – vai nu dariet paši, nedariet nemaz vai dariet minimāli (kaut vai saīsiniet kaut kādas relīzes par jauniem produktiem vai reizi nedēļā ierakstiet par kaut kādām akcijām). Ieguldiet ietaupīto naudu cita veida mārketingā, mārketingā, kuru rezultātus varat izmērīt. Ticiet man, tā būs labāk.
Nobeidzot šo rakstu, aicināšu jūs parēķināt, cik tieši sociālo tīklu uzturēšanai būtu jāpalielina jūsu pārdošanas apjomus, lai tā atmaksātos. Atbilde, protams, nav 1000 eiro – lai gan ir viegli uz šo domāšanas kļūdu iekrist. Janvārī paņēmi aģentūru, jau maijā apgrozījums +2000, nu jau tikai jāskaita naudiņa… Bet tā jau, protams, nav. Jāskaita ir peļņa.
Pieņemsim, ka mēs tirgojam produktus, kuru vidējā cena ir 25 EUR. Produktu pašizmaksa ir 15 EUR. Peļņa attiecīgi 10 EUR uz katru notirgoto produktu. Lai jūsu soctīklu uzturētāja darbs atmaksātos, jums jānotirgo vismaz 100 vienības vairāk, nekā jūs būtu notirgojuši bez uzturētāja darba. Un tas katru mēnesi. Ja gada laikā soctīklu uzturēšana izmaksā jums 12 000 EUR, tad ir pilnīgi vienalga, vai jūs gadu noslēdzat ar 100, 3213 vai 15 000 sekotājiem Facebook, ja jūsu peļņa pieaug vien par 2000 EUR. Pilnīgi vienalga. Ja paliksiet parādā VID:am, ar argumentu “bet mūsu Facebook lapa patīk 8390 cilvēkiem” jūs tālu netiksiet.
Paturiet to prātā, kad jums kāds projvads saldumsaldā balsī skaidro par jūsu panākumiem sociālajos tīklos, par jaunajiem sekotājiem un retvīteru armiju. Apsēdieties, parēķiniet. Always Think About the Bottom Line.
Nobeidzot vēlamies paskaidrot, ka šis ieraksts nav tapis aiz skaudības vai ļauna prāta (CEHS.lv mīl visus, arī tavu mammu) bet vienkārši tādēļ, ka mums likās interesanti kaut ko uzrakstīt, kas varbūt ļaus mūsu lasītājiem aizdomāties. Jo starp visām skaistajām runām par sociālajiem medijiem un vienradžiem ir viegli aizmirst, ka pastāv arī tāda lieta kā reālā pasaule. Un reāli skatoties, sociālo mediju pakalpojumi, mūsuprāt, bieži ir brutāli pārcenoti un nedod vēlamo rezultātu.
Mēs nenoliedzam, ka ar LABU sociālo mediju mārketingu var arī labi nopelnīt, bet LABS sociālo mediju mārketings (lasiet – sociālo mediju mārketings Ceha stilā) ir kaut kas pavisam cits, nekā aģentūru piedāvātais standartkomplekts, kur jaunākais darbinieks katru dienu iebakstīs neveiklu teikumiņu tviterī un pāris kaķbildītes Draugos un Facebook.
P.S. Ja mēs kopš Ceha dibināšanas būtu algojuši aģentūru, kas mūs pārstāvētu sociālajos tīklos, mēs līdz šim būtu aģentūrai samaksājuši 50 000 EUR. Nedomājam, ka aģentūrai būtu sanācis labāk.
Nu, par CEHS vidēji aritmētiskā lasītāja inteliģenci, tu gan maķenī загнул. Vismaz spriežot pēc līmeņa, kāds te ir komentāros, šim rakstam ir daudz par daudz burtu, lai to tipiskais jūsu lasītājs vispār izlasītu. Kur nu vēl lai uztvertu jēgu. Bet anyway, raksts sakarīgs.
Bet tas viss taču nemaina faktu, ka Mārim Antonam ir īss daikts?
Problēma tiešām sākas ar pašiem uzņēmumiem, kas par katrām varītēm cenšās iespraukties feisītī, jo citas firmas tā dara un citām firmām ir tūkstošiem sekotāju.
Neviens īsti nezina, ko dod tas cipars un ko ar to pēc tam iesākt, bet pscpsc kā vajag, un tas rezultējas agresīvās un bezjēdzīgās reklāmas kampaņās. Lielākā daļa reklāmas guru, tālajā 1997.gadā, izlasīja grāmatu “Kā strādā interneti” un tagad mēģina ielēkt glābšanas laivā, kas jau ir izlaidusi gaisu.
Bet, hei, galvenais, ka šēro un laiko. Tas nekas, ka to reāli dara paši darbinieki un viņu draugi. Galu galā, svarīgākais nav attīstīt brendu/uzņēmumu, bet gan ilūzijas par lētu un ērtu mārketingu.
Tagad jau – garāks
Es domāju te jāskatās globālāk. Jāmēra (ar streilizēto lineālu) ROS – return of strechment. Vai Māra Antona daikts pēc mākslīgās pastiepšanas nebūs tomēr atgriezies sākotnējos 7cm. Vai rezultātam ir paliekošs efekts un kāda tam visam saistība ar soc. tīkliem?
Ir citāts “Social media is like teen sex, everyone wants to do it, no one knows how.” Lai gan viedoklim lielos vilcienos piekrītu, problēma tomēr ir mazliet citur. Lai jau aģentūras prasa to, ko prasa. Nevienam uzņēmumam sociālie mediji nav spiesta lieta. Ja aģentūras ir spējīgas iekasēt labu naudu, nu labi viņiem. Katram uzņēmumam vajadzētu apdomāt, vai konti Google+, Myspace un kur Tumblr ir nepieciešami. Vai arī var izlīdzēties ar to, ka ik pa laikam kāds bagačs (vai drosminieks, kurš nebaidās no kredītiem) – darbnieks ar iPhone ik pa laikam kaut ko uzbildē, uzdzejo un ieliek Facebook (kā to dara Mīkstumiņš).
Jāņem vērā arī daikta diametrs.
Lelde, nav jau problēma ar aģentūru prasībām (lai gan man personīgi nepatīk attieksme pārdot klientam sūdu – tas ir, ja klients pats pieprasa soctīklus, tad lai arī dod pēc pilnas programmas, bet speciāli ieteikt un slavēt, tikai tāpēc, ka var viegli nokāst piķi, manuprāt, nav nedz ētiski, nedz ilgtermiņā noturīga strateģija), bet ar to, ka cilvēki par to nedomā un nerēķina, jo viņiem trūkst zināšanas.
Nav jau arī problēma ar pārdevējiem/projvadiem, jo viņi tikai dara savu darbu un skaidrs jau ir, ka ja vadības uzstādījums ir “pārdod, pohuj par pārējo”, tad arī pārdos.
Problēma ir sistēmā kā tādā un neinformētībā, tāpēc arī šis izglītojošais raksts. Ko, bez tam, daudzi ceha lasītāji mediju sfērā acīmredzot neuzdrošinās izplatīt savos soctīklos, jo laikam baidās, ka boss pamanīs…
Pirmkārt, patiešām piekrītu. Problēma ir tajā, ka klienti bieži vien patiešām grib “sūdu”, galu galā viņi ir tie, kas apstiprina reklāmas un visus citus darbus. Tāpēc ne vienmēr var teikt, ka aģentūras tikai paņem naudu par ko draņķīgu. Ja tas ir tas, ko klients vēlējies, tad kaut kā pie dirsas. Nevar vainot Rimi, ka viņi pārdod tādu sūdu kā Tuborgu, pircējs pats vainīgs. Nenostājos dienas zagļu un soc mediju guru pusē, vairāk vienkārši sūkstos par to, ka klienti mēdz būt bezgaumīgi lohi :)
Man patīk Ceha izglītojošā pieeja, priecātos par veselu izglītojošu sēriju.
Par CEO gan nepiekritīšu, jo tas ir kā olimpiskais dopings – mērķi sasniegsi ātrāk par citiem, bet tad vienā brīdī viss sabruks. Saklikšķināt uz linku jau var no visurienes – XXX lapas, inbox pastkastītes, bet jūzeris tur paliks,atgriezīsies tikai tad, ja tiešam viņu būs aizrāvusi tur atrodamā info. Tieši tas pats atiecas arī uz sekotajiem soc. tīklos, jo nav jau noslēpums kā tos ciparus uzgriezt ar visādu mānekļu palīdzību. Biļetes, zelta telefons sekotājiem nozīmē to, aģentūrai nemaz nav(nebūs) citu efektīvu variantu, kā reklamēt jūsu produktu.
Pats lielākais aģentūras saniegums būtu uzrakstīt tādu reklāmas rakstu, kas cilvēkus neatstātu vienaldzīgus un tie būtu gatavi ar to dalīties citos soc. tīklos. Lūk, brex ir savu panācis un cehs.lv viņu izplata citos soc.tīklos – malači!
Cieti
P.S. Es cieti apšaubu Māra daikta garumā noturību ilgtermiņā, jo viņa bloga šodienas apmeklētība, ir ka rīta stienis, kas neko nenozīmē…
par daudz teksta, līdz galam nelasīju
Mēs dzīvojam sociālo tīklu norieta laikā.
Un progresīvākie uzņēmumi to jau ir sapratuši.
“Te jums zvana Jūlija no LMT. Vai jums ir laiciņš…
Nu tad es piezvanīšu citu reizīti…”
zoc. tīklu upriets bija 2009., 2010. g., atceros, kā palīdzot vienai atpūtas vietai, izveidoju kontu twitter, potenciālie klienti zvanīja vēl gadu pēc izveides, lai gan vieta tika slēgta pēc pāris nedēļām, jo beidzās sezona. tolaik vidējā twitter auditorija bija izglītotākā, maksātspējģāka un nebija visādas caureju lapas, kas aizsita laikjoslu. kas darās fb, draugiem vispār ir psc, stulbo joku un motivējošo citātu lapas aizdirš laikjoslu, arī ja tām lapām neseko. nu nevar tur ar savu ūberkvalitatīvo saturu izsisties starp tiem bilžu perētājiem. vienīgais risinājums – pirkt reklāmu, bet ne jau maksāt 1000 € mēnesī “ierakstu rakstītājam” (pareizi sapratu – tikai vienā valodā, ne + angļu, krievu?), kurš vēl pat nav tik kompetents, ka saturs jāsaskaņo ar klientu. izņēmums vienīgi, ja zoc. tīkls ir vienlaicīgi arī tehniskais vai cits supports, bet arī tas ir jādara kompetentam uzņēmuma darbiniekam, ne aģentūrai.
nu un tās aģentūras arī nav profesionāli, ja redzu ka lielu lv uzņēmumu lapas, kas ir aģentūru klienti, rīko konkursus, kur laimētājs ir, kurš pēdējais 24 h laikā iekomentējis bildi vai nav saņēmis nevienu like komentāram, nu tad sry – kāda atšķirība kurš admino kontu, bet lai tikai to nedara par 1000 € mēnesī.
Visu cieņu.
Mļin, CEHS ar šo normālo rakstu ir riktīgs boner – killer… Gandrīz literāli :(
but … but … but … … … !!
Šī gada 1.-ais LMT digital viens no runasvīriem tā arī pateica: “Nav jābūt interjobos lai mauktu “mums šodien sumināms jubilārs”, bet gan – “Mums ir jauns ir nenormāli kruts projekts, nāc testē, ja nerausties, mazā!”. Bēēēt – to praktizē ļoti maza daļa uzņēmēju + viņi, lielākoties, nealgo out-source.
Vispār taisnība, bet vēl jau tas, ka vidējam-lielam uzņēmumam navkurnahgrūst naudu, kaut kā tak jāizvairās no peļņas nodokļa. Ok, par ROI var strīdēties, un noteikti ir labāki veidi, kā attīstīt uzņēmumu, bet iepiķot 12000 sociālo mediju rockstāriem ir ātrs un nesāpīgs veids, kā norakstīt peļņu.
wtf, atipisks raksts ceha formātam, bet laikam pirmais pēc ilgākas pauzes, ko izlasīju A-Z, nevis kkāda… nu tas kas parasti tiek raktīts. Nav tā, ka kaut kas “mindblowing”, bet vismaz kāds to arī šeit aktualizē.
+ Overkills komentārs – kādu h*iņu tu nes? seriously? norakstīt peļņas nodokli samaksājot 12000 mediju rokstāriem? ar kuru galu tu domā? Lai ietaupītu dažus tūkstošus es samaksāšu pārdesmit tūktstošus? wtf… ko jums skolā māca vispār šodien, ja šitādu marazmu rakstat un tam ticat?
Ir jau vēl tāda lieta, ka Google ņem vērā vai tev ir soc. tīklu konti un vai tajos ir regulāri atjaunoti ieraksti, pirmkārt jau G+ un FB. Nepietiek vairs, ja vienkārši saliek pareizi vārdus attiecīgajās lapas vietās priekš SEO.
Otra lieta – nu nejēdz normāls vidējais uzņēmuma darbinieks uztaisīt tādu ierakstu, lai apmeklētājiem būtu interesanti, lai viņi lasītu, laikotu, atgrieztos un beigās arī kaut ko nopirktu, jo viņi vienkārši nezina, kā to darīt. Turklāt viņiem nav laika veselu dienu par to domāt, ja tas ir tikai 1 no daudziem darbiem. Tāpēc ir kopiraiteri, kas gadiem tikai ar šīm lietām nodarbojas, zina visas nianses utt. Cita lieta, ka var viņu algot pa tiešo, aģentūras radošo tāmi tiešām uzpūš.
Fpizdu, līdz vidum izlasīju, nesacēlās. Mīļie, kolēģi, komentatori – ir jēga lasīt līdz galam? Mīkstu pimpi tā neērti berzēt lasot cehu. Izskatās kā 7hujuru.lv viesraksts.
Par ko jūs te runājat?
Kāds vienkārši caur PR aģentūru mazgā naudu, bet jūs te murgojat par kaut kādu ekonomisko atdevi, pētījumiem un ko tik vēl ne!
Atdeve ir naļikā!
Vienīgais jautājamus: kādēļ tik maza summa?
https://www.youtube.com/watch?v=CK62I-4cuSY
Atkal šitā dilemma- labāk ar garu daiktu bez naudas, vai otrādi?
Nu vispār sociālo tīklu doto finansiālo pienesumu var gluži labi izmērīt ecommerce tipa lapas, jo caur Facebook, piemēram, mūsdienās ir iespējams uzreiz iziet uz pārdošanas lapu un reāli nopirkt. Tur visa pārdošanas statistika parādās gan Facebook reklāmu atskaitēs, gan tajā pašā Google Analytics… Tā ka ir iespējami visa veida aritmētiskie aprēķini, tai skaitā ROI. Turklāt vēl pastāv tāda lieta, kā Facebook remarketing kampaņas u.tml. Raksts ir pavājš, jo rakstītājs īsti nepārzin tēmu. :)
Sociālo tīklu būtība tiek nenovērtēta un pārvērtēta.
Uzņēmējam liekas, ja ierakstīšu 3 teikumus, ielikšu 2 kaķus , viss notiks.
LV uzņēmējs aizmirst, ka sociālās kampaņas ir 99% ļoti stipri sasaistītas ar vispārējo uzņēmuma mārketinga plānu. Ja tāda nav ,bet gribas tikai naudu tērēt, tad protams var aizņemt laika joslu ar 3 kaķu bildēm.
LV mani nesaprot, kāpēc man nav svarīgi sekotāji , jo mani rūp tikai tie sekotāji, kuriem interesē mana pārstāvētā uzņēmuma produkta filozofija. Tad arī viss notiek. Bet būt tikai būšanas pēc sociālajos tīklos nav jēgas.
Paldies.