“Bļa, cik var mani bakstīt? Apriebies jau. Apriebies.”
Jēkabs bija nikns. Viņa problēmas bija sākušās pirms dažiem mēnešiem. Iepriekš viņa attiecības ar klasesbiedriem bija normālas – viņš nebija diži populārs (viņam šķita, ka tas bija dēļ tā, ka labā kāja bija centimetru īsāka par kreiso), bet arī nebija nekāds apbižošanas upuris (to godpilno vietu ieņēma Šķībsejainais Pēteris, kurš bija piedzimis ar mēreni deformētiem sejas pantiem). Viss principā bija labi, Jēkabam bija draugi (savējie!), viņš pat kādā ballītē bija sācis apgūt skūpstīšanās un pirksteļošanas iemaņas…
…bet tad sākās bakstīšana.
No sākuma bakstīšana bija tāda mērīga, pat draudzīga. Kāds iebakstīja, un viss. Jēkabs uz bakstījieniem neatbildēja, jo bija labi audzināts un uzskatīja to par lieku laika tērēšanu, kas varēja noviest vien pie nepatikšanām un mūžīgu bakstīšanos – turpu, šurpu, turpu, šurpu, turpu, šurpu…
Bet bakstīšana nebeidzās, tikai pieauga intensitātē. Bezmaz vai šķita, ka klasesbiedri sapratuši Jēkaba nevēlmi bakstīt pretī, un tāpēc to izmantoja, bakstot viņu arvien vairāk un iesaistot jaunus bakstītājus Jēkaba mocīšanā.
Jēkabs vairs nevarēja izturēt. Pārnācis no skolas, dienas laikā 23 reizes bakstīts, viņš pārdomāja iespējamo rīcību. Piekaut bakstītājus? Viņi bija pārāk kuplā skaitā, un Jēkabs nemācēja labi kauties. Sūdzēties vecākiem? Tā bija gļēvuļa rīcība, un Jēkaba tēvs viņu bija mācījis labāk. Nošaut bakstītājus? Jēkabs bija pārāk miermīlīgs, un bez tam nezināja, kur tikt pie ieroča.
Jēkabs iekšēji salūza. Lēnām piecēlās, apsēdās pie datora. Vai tiešām…? Vai tiešām man jāpadodas, lai izbeigtu šo murgu? Vai tiešām es nespēju pretoties? Vai tiešām nav citi varianti? Nē, kauties, šaut vai stučīt netaisos. Atliek vien… atliek vien… Spiežot peles pogu, asara noslīdēja pāri Jēkaba vaigam.
Viņš bija kļuvis par bakstītāju.
Manuprāt, pietrūkst saiknes ar īstenību. “..viņam šķita, ka tas bija dēļ tā, ka labā kāja bija centimetru īsāka par kreiso” – lai šādas mazticamības strādātu, tās ir vai nu jāatšķaida ar vairākiem ticamiem faktiem, vai arī pie tām jānonāk pakāpeniski, lēnām nojaucot robežu starp ticamo un mazticamo. Tā vietā Tu uzreiz dod citas mazticamības, piemēram, “..klasesbiedri sapratuši Jēkaba nevēlmi bakstīt pretī, un tāpēc to izmantoja, bakstot viņu arvien vairāk..” – realitātē nebakstītājs bakstītājam drīzāk būtu nesaistošs. Šīs un citas mazticamības savukārt rada iespaidu, ka daiļdarbs ir nevis sacerēts, bet sadomāts. Diemžēl tas stipri pazemina darba vērtību.
Te prasās pēc koučinga. Starp citu, es pārdodu arī televizoru.